alkoholikis

Thu, 22 Jan 2009 22:22:32 GMT

Starpcitu, cilvēku, kuru pieminēju šajā ierakstā, es nesastapu. Pat vairāk - es sapratu, kādēļ tā labāk nedarīt.

Bet ne par to stāsts.

Vainas meklēšana citos ir jāpārtrauc. Tā ir atturības alfa un omega, bet viena pagale nedeg.
Cik dīvaini - tādai kompleksai problēmai ir tik vienkāršs atrisinājums - atliek tikai ieskatīties spogulī un piedot. Sev.

par dzīvi pēc tam

Fri, 16 Jan 2009 21:24:46 GMT

Reiz kāds gudrelis un mutespalaidējs teica: "Galvenais jau nav dzīvošana pēc formulas 'sex, drugs and rock n' roll', bet gan tas, kas nāk pēctam".

Un tagad, atskatoties atpakaļ, es nevaru nepiekrist. Un runa jau nav par pašu saukli kā tādu, tas nav jāuztver burtiski, bet drīzāk gan par sekām un sadzīvošanu ar tām.

Jo redzi - šī, citātā ietvertā frāze, norāda uz vēlmi dzīvot šodienai un nomirt pirms pienāks rītdiena. Rītdiena nozīmē sekas, bet tās, mani dārgie draugi, nevēlas neviens.

Taču tā ir pati svarīgākā lieta atmešanā - ir jāpieņem dzīve ar sekām.

No sākuma viss likās skaisti - jauns sākums un tā, likās, ka murgs ir galā. Tad kļuva smieklīgi - kā tad tas var būt, ka man tik vienkārši (kā vienmēr šķiet atskatoties uz ko paveiktu) izdevās tikt ar to galā, bet citi krīt atpakaļ? Vai nu es esmu īpašs, vai arī es kautko neesmu sapratis?!

Tātad - atmešana ir tik grūta tādēļ, ka cilvēki, kas ir Tev apkārt, tā vien gaida, kad Tu kritīsi. Un zini kādēļ? Tādēļ, lai viņi varētu visiem visiem paziņot: "ES jau zināju ka tā būs" , "es viņu pazīstu labāk kā viņš pats, es zināju, ka neizturēs" un tamlīdzīgus sūdus, vai arī tādēļ, lai paši sev liktos labāki, nekā patiesībā ir.

Un tad vēl, protams, dzīvošana mokās, nezinot, kurā brīdī uzpeldēs kāds Tavas dzīves labākParTevizinuTavuDzīvi eksperts, kurš liks kaunā sarkt un bālēt par sen aizmirstiem (vai dzērumā neaptvertiem) nodarījumiem un notikumiem.

Turpmāk, par dzīvi pēc tam.

Sausais atlikums.

Fri, 17 Oct 2008 08:17:54 GMT

Es jau biju aizmirsis, kā tas ir, ka smadzenes domā kristālskaidri.

Turos.

Thu, 09 Oct 2008 13:35:42 GMT

Bāc, es esmu aizmirsis, kad pēdējoreiz piedzēros.

atklāti sakot tas mani baida - šīs pozitīvās sajūtas pēc ceļošanas turas pusotru nedēļu un neizskatās, ka tas varētu rimties. Gribās jau cerēt, ka tas nav dēļ paša palīglīdzekļa, kuru tēlaini vēlos saukt par biļeti (lasi marku) uz apziņas dzīlēm, bet gan lietām, ko es katrā ceļojumā saprotu.
MAN VĒL AIZVIEN NEGRIBAS PIEDZERTIES!!!

Es to nespēju aptvert. Bet. Kā vienmēr ir šis "bet". Šajā gadījumā tas ir uztraukums par šīs izpratnes noturību, bailes no pašapmāna.

Saprotiet mani - es nevēlos naivi noticēt, ka "tā vienkārši" šitas murgs būs aiz muguras un nesāksies kāds vēl nopietnāks.\

Šī nav propoganda nekam tādam, ko sevis ārstēšanas vārdā sev nodaru es. Neniekojieties ar psihodēliķiem, ja vēl redzat citu ceļu ārā no tās bedres, kurā esat (smieklīgi varbūt, bet es uzskatu, ka mēs, gan Tu, gad es, gan kaimiņu Juris, esam savā personīgajā bedrē - katrs savu iemeslu dēļ), tad izmantojiet tādu.

Bet pagaidām es grimšu pašapmānā, ka es visu kotrolēju un man top labāk.

Wed, 01 Oct 2008 13:40:53 GMT

Jocīgi ir tas, ka jau pāris nedēļas neizjūtu vēlmi piedzerties.

Jāatceras, ka tieši šādos posmos ir jābūt visuzmanīgākajam, jo tā ir tikai ilūzija.

Kādu laiku atpakaļ atceros lasījis, ka alkoholiķis nevar izturēt divus mēnešus pilnīgi bez alkohola. Kad būšu ticis pāri šai atzīmei, tad arī varēs palaist muti par kaut kādu 'ilgstošo' atturēšanos.

Liekas, ka jau esmu to pieminējis, bet man, piemēram, pēc ~ padsmit+ dienām bez alkohola, sāk likties, ka ir pagājusi vesela mūžība, kopš pēdējo reizi dzēru. Gluži neviļus sāku taustīties pēc iegansta, kurš būtu gana leģitīms lai iedzertu..bet pagaidām viss vēl ir ok.

Cik ilgi? Nezinu.

Tue, 30 Sep 2008 09:38:23 GMT

Man viņa ir jāsatiek - tas nu ir izlemts.
Vienkārši ir pagājis pārāk ilgs laiks, kopš pēdējoreiz runājām un toreiz, nedodoties Viņai līdzi, man likās, ka izdarīju pareizo izvēli (izdarot otrādāk, nekā biju darījis vēl pirms tam), bet vēl aizvien nevaru pārtraukt domāt par Viņu.

Bet noskaidrot jau gribu tikai vienu - vai Viņu satiekot es atgūšu sirdsmieru.
Vai arī otrs, negatīvais, variants.

Mon, 22 Sep 2008 11:54:37 GMT

Varbūt tā ir tikai iegalvošana sev, tāds viegls samelojiens, bet kopš esmu veicis dažus eksperimentus ar psihodēliķiem (sēnes, LSD, LSA) mana tieksme pēc alkohola ir gandrīz pilnībā izzudusi. Laikam.

Bet sestdien atkal norāvos no ķēdes. Un pat nezinu kādēļ - iemesla jau īsti nemaz nebija.

Fri, 01 Aug 2008 16:26:52 GMT

Un jā, es visu aizmirstu, bet bija reiz lasīju stāstu, kur kāds tipāžs, tāds pats klauns/alkoholiķis, teica tā: "Vīrietim vajag pudeli, lai lidotu".

Es vēlos atrast to, kas ļautu man nosēzties.

par vientulību

Fri, 01 Aug 2008 16:22:44 GMT

Labāk ieslēgties mājās un nekur nedoties.

For my own sake, you know.
Es jau reiz teicu, mani draugi manas apņemšanas ne tikai nespēj pieņemt, bet pat izsmej.

attaisnojies.

Thu, 31 Jul 2008 11:06:19 GMT

Kad es dzeru vai lietoju narkotikas, es nepiešķiru tik lielu nozīmi reibumam, kā brīdim, kad pārstāju just. Nē, ne fiziski, bet gan emocijas. Tad es sajūtos brīvs un arī, tikai uz īsu brīdi. Brīdis paiet un Tu izkrīti no savas laimības un skrējiens pēc tās sākas no jauna.

Par cilvēku un iemesliem, kādēļ es meklēju šo te brīvību no emocijām es esmu ieminējies.
Kādēļ dzer Tu?

Tue, 29 Jul 2008 08:25:26 GMT

Bet tas viss ir centies sevi atrast.

Un jādzer jau ir tādēļ, ka baidies, paliksi neatradis.

Pa laiku, kamēr periodiski šeit ierakstu, esmu cēlies un kritis, bet sapratis tikai vienu, līdz šim, es neesmu pa īstam gribējis pārtraukt dzert, jo nav bijis iemesla.

Bet tagad, pavisam nesen, es sapratu, pa īstam sapratu, kādēļ tam ir jāpieliek punkts.

Par ceļiem

Wed, 23 Jul 2008 19:57:05 GMT

Un tad ir tie brīži, kad liekas, ka esmu izvēlējies nepareizo ceļu.
Varbūt vienkāršāk būtu nodzerties līdz nāvei.

Sun, 20 Jul 2008 19:09:01 GMT

Nekas nav trakāks par nevēlēšanos kontrolēt sevi.

Bet stāsts šoreiz nav par mani, bet gan par kādu manu vidusskolas klasesbiedru.
Skumji redzēt, ka cilvēks stundas laikā no pieklājīgā cilvēka pārvēršas mežonī.

Doktors Džekils un misters Haids.
Tinktūru Jūs zinat.

Par vēlmi vainot

Thu, 10 Jul 2008 19:27:31 GMT

Kā jau visiem atkarīgajiem man ir iemesls (subjektīvs protams), kādēļ esmu tur, kur tagad esmu, proti, bedrē.

Un mans 'vainīgais' ir pārspīlētā emocionalitāte.

Lai cik smieklīgi tas skanētu, es uzskatu, ja es nebūtu iemīlējis, es nebūtu iepazinis, kā ir zaudēt to, ko mīli.
Ja es nebūtu iepazinis šo sajūtu, kā tas ir, es nebūtu nonācis šajā bedrē.

Brīžos, kad es par to domāju, man rodas nepārvarama vēlme dzert un dzert, un dzert, līdz es beigtu savu nožēlojamo dzīvīti kā tas čalis iekš "Leaving Las Vegas".

Cik gan cilvēks var būt stulbs..Tev ir izglītība, labs darbs un zināmas perspektīvas, bet Tu to visu esi gatavs padirst tādēļ, ka tik stulbi iekriti - iemīlējies...

Par depresiju

Thu, 10 Jul 2008 12:41:50 GMT

Tas ir vāveres ritenis - kad atturies pēc ilgstošas košanas (un manā gadījumā ir tikai tādas) ir depresija, kas noved pie tā, ka pats sevi, itkā netīšām, ieved situācijā, kurā dzer...

Un depresijas ir tādas, ka domas par pašnāvību nerimstas.
Liekas, ka vien heroīns spētu paņemt prom manu depresiju.

Ir tik grūti atturēties no šīm domām, lai arī klātienē esmu redzējis, ko tas nodara ar cilvēku un dažu, sev zināmu, ielicis zemē.

Relapse

Wed, 09 Jul 2008 12:58:39 GMT

Ar to arī parasti beidzas pirmais mēģinājums aiziet izklaidēties pēc tik īsas atturēšanās.
Tu sēdi, paciet savus draugus, kuri, protams, sākumā par Tevi pieduras, bet vēlāk vairs tikai vienkārši lej sevī.
Tad tēju, kuru visu laiku pasūti, nemanāmi nomaini uz enerģijas dzērienu ar ledu.

Vēl pēc stundas, Tu jau sāc savu nespēju trāpīt pa snukera bumbām tik labi kā parasti noraksti uz būšanu skaidrā.
Un vēl pēc 1/2 stundas Tu jau dzer pirmo alu. Un tad tas viss aiziet kā no ūdenskrituma - viskijs, kokteiļi, šoti, alus, atkal viskijs..

Dzert beidzu tikai pēc divām dienām...un nu šodien jau ir 3 diena.
Un tā kauna sajūta...

Šis ir pats skaistākais un populārākais malds - vienu jau var - nevar. Tā paskatoties atpaakaļ uz to dienu, ir acīmredzams, ka līdz tam tas nonāks..

Laikam ir jāatrod citi cilvēki ar kuriem komunicēt.
Kauns kautkā iet uz anonīmajiem alkoholiķiem tikai 22 gadu vecumā.
Sāk likties, ka bez tā man neizdosies..es vēl neesmu gatavs spert šo soli.

vai tas nozīmē, ka es vēl neesmu gatavs uzvarēt šo sērgu?

7. diena

Tue, 01 Jul 2008 19:41:53 GMT

Atturēšanos tik sarežģītu un vienkāršu vienlaikus padara fakts, ka ir cilvēki, kuri ir aizvēruši kādas durvis Tava deguna priekšā tikai tādēļ, ka Tu dzērumā esi ko vairāk pateicis. Un nepārprotiet, ne jau pārmetumus vai uzbraucienus, bet gan atklājis kādu gabaliņu sevis.

Vieglāku tādēļ, ka Tu saproti, ka nevēlies, lai tā notiek vēlreiz.
Grūtāku, jo zini, ka tās durvis kuras tika aizvērtas bija uz cilvēku, kurš Tev nav vienaldzīgs.

Kā savulaik teica kāds mans draugs: "Alkoholiķi ir vissirsnīgākie cilvēki šajā pasaulē."

6. diena - par bailēm

Mon, 30 Jun 2008 13:36:00 GMT

Bet visvairāk man bail ir par to, ka man nāksies aizmirst savus draugus.

Mūsu draugi ap mums uzceļ stereotipu būri, pieņemot, ka tas, kas mēs esam tagad ir Dogma. Viņuprāt, savādāki mēs nekad nekļūsim.
Tādēļ jebkuri centieni sevi mainīt tiek uztverti kā izlikšanās, kā spēle, lai kādam iestāstītu, ka esi izdarījis to, kas viņiem likās neizdarāms.

Un trakākais jau ir tas, ka šajā būrī tiek ierauti visi cilvēki, kas ienāk Tavā dzīvē un beigu beigās, arī Viņi, lai cik svarīgi Tev tas būtu, nekad nespēs pieņemt to, ka patiesi esi spējis sevi mainīt.

Tagad par galveno: Man visvairāk ir bail, ka mani draugi nesapratīs manus centienus, tādēļ pēdējā laikā īpaši stipri izjūtu vēlmi Viņus neredzēt, lai arī vaina tā ir tikai mana - jo ilgāk es esmu skaidrā, jo vairāk man ir kauns par darītajām lietām.

#5 diena

Sun, 29 Jun 2008 18:39:40 GMT

Ir tik patīkami nejust paģiras.
It sevišķi svētdienas vakarā.

Es jau biju aizmirsis, kā tas ir.

par kaunu

Sat, 28 Jun 2008 19:52:39 GMT

Jo ilgāk Tu nedzer, jo vairāk Tu sāc atminēties visas tās reizes, par kurām ir kauns. Sāc domāt par cilvēku viedokli, par to, ko par Tevi domā tie, kurus pieņem uzskatīt par draugiem.

Sāp tas, ka esi licies Viņiem vilties.
Un tagad negribas redzēt Viņus, jo Viņu acīs Tu esi tas pats vecais Tu, kuru Viņuprāt nekas nespēs mainīt.
Viņi uzceļ ap Tevi stereotipu būri, no kura ne Tu pats vari izkāpt, ne Viņi Tevi izlaiž, ne cilvēki, kas ienāk Tavā dzīvē var noignorēt.

Kauns par sevi.
Kauns par dažu ļaužu aprobežotību.

Lai arī dzeršana ir sevis žēlošana, kad Tu atturies, sevis žēlošana kļūst vēl populārāka.

par Normāli

Fri, 27 Jun 2008 21:26:51 GMT

Trakākais jau ir tās atmiņas par visām foršajām iedzeršanām. Un visi foršie pasākumi uzreiz asociējas ar dzeršanu. Vai zini kas ir pats grūtākais, kad atmet dzeršanu? Izdomāt, kā lai izklaidējas 'normāli'.

Un es esmu mēģinājis tā - visi apkārt dzer, tik Tu viens esi skaidrā. Pārņem tādas dusmas, tik ne uz vienu konkrēti - pašam uz sevi, par to, ka nevari kā Viņi - vienu glāzi nepārvērst četrās un tad jau pēkšņi iznīcinātā nedēļā. Un gribas laisties, prom prom prom, vai arī iedzert.

Un tiklīdz Tu sāc apsvērt šo otro iespēju, līdz brīdim, kad padosies ir palicis pavisam maz, varbūt stunda, varbūt līdz nākamajam 'foršajam pasākumam'

Atsākas jau tā iedzeršana pavisam vienkārši - pirmajā reizē Tu varbūt nenoraujies pavisam, tikai iedzer alu vai divus, bet nemanot, ar katru reizi devas kļūst arvien lielākas, līdz Tu esi vēl lielākā bedrē, nekā esi bijis iepriekš.

Un lai arī cik grūti tas būtu, man ir jāiemācās dzīvot no dienas uz dienu, pārvarot to nervozitāti, domas par iedzeršanu un savu vājumu. Jā, ir bail no tā vājuma un ievainojamības sajūtas, kas ir pirmos divus mēnešus nedzerot, bet vēl vairāk ir bail beigt dzīvi renstelē, vai sagraut visu kas esmu bijis.

Bet tornis jau ir sašķobījies.

3. diena

Fri, 27 Jun 2008 16:51:00 GMT

Pirmā piektdiena.

Saaukstēšanās man liedz vēlēties iedzert. Cerams tāpat būs arī rīt.

1. diena

Wed, 25 Jun 2008 20:08:02 GMT

Viņi saka - nekad uz paģirām nesoli, ka beigsi dzert. Kas ir tie "Viņi"? Tie ir normālie - iespējams tādi kā Tu, tie kas nav atkarīgi no nekā.

bet es, esmu vienkārši degradējies tipāžs, kurš par visām varītēm cenšas sevi saglābt. Jau nez kuro reizi sagribēja uzspēlēt varonītī.
Redzēsim, cik tālu es izvilkšu.