:
Man joprojām patīk sabiedriskais transports :)
Tātad pārsalusi un iepirkusies ar laba darba apziņu (Lidzhons ir apgādāts ar šalli), iekāpju autobusā, vietas gandrīz visas aizņemtas, drūmi nodomāju, ka atkal nāksies pieciest kādas pensionāres, kura ēdīs desmaizes, sabiedrību, bet nē :))))))))) man blakus ņem un apsēžas puisis, ko varētu raksturot vārdu salikums- ļoti pievilcīgs :)))))))))
Tas viss divus solu no beigām.
Un tad mums garām paiet un pēdējā solā (tajā, kuru visi karsti mīlēja vidusskolā) apsēžas grūti aprakstāma izskata būtne 1.zobi brūni (cik nu vispār viņi ir) 2. Mugurā kaut kas, kas izskatās pēc mašīnas sēdekļu pārvalka iz 90.tajiem (nu tie- tīģerainie)3. cepure kurai man nav salīdzinājumu un utt.
Sākam braukt.
Iezvanās telefons, un būtne saka "Čau, muterīt, muterīt, es Tev tītaru astītes nenopirku, gāju pa paviljoniem, a tur tikai siers un margarīns,siers un margarīns! Muterīt......tās tītaru astītes...es Tev pastāstīšu jaunumus....tītaru astītes, nez kur viņas bija?....ā jā...bet par tām tītaru astītēm, muterīt, nezinu.." Šitā saruna ar visiem iespraudumiem turpinājās minūtes 10, kamēr es un mans blakussēdētājs jau raustījāmies krampjos (viss tika darīts ar pamatīgas šļupstoņas palīdzību un ļoti skaļi), un tā nu es sēžu un smejos un skatos acīs vai arī viņš skatās man acīs- nezinu (runa ir, protams, par ļoti izskatīgo blakus sēdētāju), un kad saruna beidzas viņš saka: "skaists laiks!" (Viņam ir melni mati, tumšas acis, un balta āda, sniegbaltīte viņš nevar būt, bet vampīrs gan, un man pēc vissliktākajām tradīcijām gar acīm pavīd twilight kadri), mana atbilde ir līdzvērtīga skaistajam laikam un mēs skatāmies pa logu un visu laiku smaidam, viņš izkāpj Straupē un pieceļoties saka: "Nākamreiz Tev būs jāiedod savs telefona numurs"
Tas godavārds ir mans romantiskākais piedzīvojums, un es varētu smaidīt vēl nedēļu, jo nākamās reizes, protams, nebūs :)
Saruna par tītaru astītēm bija vēl pāris reizes.
Tātad pārsalusi un iepirkusies ar laba darba apziņu (Lidzhons ir apgādāts ar šalli), iekāpju autobusā, vietas gandrīz visas aizņemtas, drūmi nodomāju, ka atkal nāksies pieciest kādas pensionāres, kura ēdīs desmaizes, sabiedrību, bet nē :))))))))) man blakus ņem un apsēžas puisis, ko varētu raksturot vārdu salikums- ļoti pievilcīgs :)))))))))
Tas viss divus solu no beigām.
Un tad mums garām paiet un pēdējā solā (tajā, kuru visi karsti mīlēja vidusskolā) apsēžas grūti aprakstāma izskata būtne 1.zobi brūni (cik nu vispār viņi ir) 2. Mugurā kaut kas, kas izskatās pēc mašīnas sēdekļu pārvalka iz 90.tajiem (nu tie- tīģerainie)3. cepure kurai man nav salīdzinājumu un utt.
Sākam braukt.
Iezvanās telefons, un būtne saka "Čau, muterīt, muterīt, es Tev tītaru astītes nenopirku, gāju pa paviljoniem, a tur tikai siers un margarīns,siers un margarīns! Muterīt......tās tītaru astītes...es Tev pastāstīšu jaunumus....tītaru astītes, nez kur viņas bija?....ā jā...bet par tām tītaru astītēm, muterīt, nezinu.." Šitā saruna ar visiem iespraudumiem turpinājās minūtes 10, kamēr es un mans blakussēdētājs jau raustījāmies krampjos (viss tika darīts ar pamatīgas šļupstoņas palīdzību un ļoti skaļi), un tā nu es sēžu un smejos un skatos acīs vai arī viņš skatās man acīs- nezinu (runa ir, protams, par ļoti izskatīgo blakus sēdētāju), un kad saruna beidzas viņš saka: "skaists laiks!" (Viņam ir melni mati, tumšas acis, un balta āda, sniegbaltīte viņš nevar būt, bet vampīrs gan, un man pēc vissliktākajām tradīcijām gar acīm pavīd twilight kadri), mana atbilde ir līdzvērtīga skaistajam laikam un mēs skatāmies pa logu un visu laiku smaidam, viņš izkāpj Straupē un pieceļoties saka: "Nākamreiz Tev būs jāiedod savs telefona numurs"
Tas godavārds ir mans romantiskākais piedzīvojums, un es varētu smaidīt vēl nedēļu, jo nākamās reizes, protams, nebūs :)
Saruna par tītaru astītēm bija vēl pāris reizes.