Forever Young - August 20th, 2009

tagad es esmu salasījusies citu meiteņu klabes un manī ir radies vairāk drosmes. nu nejau tik daudz, lai pateiktu viņam, ka viss ir beidzies. visas man saka, ka tā man būs vieglāk, bla bla bla, es nemocīšu pati sevi. bet jā, viņām to ir viegli teikt, jo varbūt es arī esmu stulba, bet saņemties to izdarīt es nespēju. man tik ļoti ir vajadzīga tikšanās reize ar viņu, jo tad es viņam varētu paprasīt - ko pie velna viņš īsti grib!!? un..
te nu mans runājamais apraujas, jo es tikko izlasīju saņemto vēstuli draugos un ko zini?! man bija uzrakstījis k un pateicis, ka nevar neko turpināt vairāk. velns, tgd es jūtos sūdīgi, jo es nebiju pirmā, kas to pasaka. kpc es neraudu. varbūt tas ir pagaidām, šokastāvoklis, kas nemaz nebija tik šokējošs, jo es jau to jutu? bet ja es sākšu domāt par to, kas vairs nekad nebūs un cik jauki bija, tad sākšu raudāt. bet tikai egoistisku iemeslu dēļ. jo raudāšu jau es tikai par sevi, par to kas man trūks. dīvaini. ļoti. jūtos taka nezinu. itkā būtu kkādā burkā, uz visu skatos no malas. man liekas, ka tas nenotiek ar mani. bet es neraudu. jess. bet es esmu viena. ai, kkāds bullšits.
un roze, ko viņš man uzdāvināja 1dien, jau tgd ir novītusi. tā izskatās tapat ka mans iekšējais stāvoklis.