vaah, šī diena, lai neteiktu vairāk, bija vienkārši fenomenāla. viss sākās ar aizkritušu ausi, bet tas būtu štrunts. lai kā man to negribētos teikt, bet beidzot ir pienācis laiks, ka es gribētu vnk nomušīt vai vismaz izslēgt no savas dzīves atsevišķus izlēcēju kadrus, kas domā, ka "pasaule esmu es un es esmu pasaule!" nu izbeidziet tak, tas jau kļūst smieklīgi, ka pieaugusī cilvēki uzvedas kā hormonu plosīti tīņi, kas savu taisnību un gala vārdu uzskata par vienīgo un vispareizāko. manī tiešām valda kaisma dusma. un jā, manas mīlas dzīves virpuļi man pašai sāk likties par īstu mistiku. es nesaprotu, es tiešām izskatos un uzvedos kā muļķe un aita, ar kuru var rīkoties kā gribas. varbūt tas sāk izklausīties pārspīlēti un es pati atgādinu mazu tīni, kas tikai māk čīkstēt par savām lietām un nesaskata dzīvē neko skaistu, bet nezinu. varbūt vakardienas lēmums bija pareizais. vajag mieru. es iztēlojos sevi brienam pa piesnigušu mežu, ieklausoties ikkatrā skaņā, kas rodas, kad mana kāja iegrimst gurlstošajā sniegā. vnk prom.

"laiks tāpat visu saliek savās vietās, bet vai tu varēsi pēc tam to visu atrast, -tas ir tikai laika jautājums." /m.f./


p.s. esmu iemīlējusies grēviņa balsī.