Brīnumzeme....

alishja:

Reiz dzīvoja putns. To greznoja divi lieliski spārni un burvīgas, krāšnās un zaigojošas spalvas. Tas bija radīts brīvībai un dzīvei debesīs, radīts, lai priecētu ikvienu kas to uzlūkoja. Kādu dienu putnu ieraudzīja jauna meitene un iemīlējās tajā. Aiz brīnumiem pavērtu muti vinā vēroja katru putna apmesto loku, vinās sirds neprātīgi dauzījās, acis saviļņojumā mirdzēja. Meitene lūdza, lai putns ņem viņu līdzi, un tā tie lidinājās debesīs, laimīgi un neviena netraucēti. Meitene nebeidza apbrīnot savu draugu, viņa to cienīja un slavināja. Bet tad viņa iedomājās - ja nu putnam ienāk prātā aizlidot tālu kalnos! Un meitene nobijās. Nobijās, ka ar citu putnu nekad nejutīsies tik labi. Vinā bija greizsirdīga - greizsirdīga,ka putns prata lidot. Un meiteni sāka mocīt vientulība. Kādu duenu viņa nosprieda: "Es izlikšu slazdu. Un kad, putns atlidos, viņš te paliks uz visiem laikiem." Putns, kurš arī bija iemīlējies, nākamajā dienā atlidoja un iekrita slazdā. Meitene viņu ieslodzīja būrī. Meitene nebeidza vien apbrīnot putnu. Allaž vinās mīlestība bija rokas stiepiena attālumā. Draudzenes, to redzot, teica:"Tu esi laimīga. Tev ir viss ko vēlies." Bet pamazām sāka notikt dīvaians pārvērtības - tā kā putnu vairs nevajadzēja ne saukt, ne meklēt, viņa zaudēja interesi par to. Nespēdams lidot un īstenot savu sūtību, putns saguma, spalvas zaudēja spožumu, un brašais lidonis kļuva neglīts. Meitene vairs neskatījās uz tā pusi, labi, ka vēl pabaroja un uzkopā būrīti. Kādu dienu putns nomira. Meitene dziļi noskuma un sēroja. Bet par būri vinā bija aizmirsusi, vinā atcerējās tikai pirmo dienu, kad putns lepni lidoja mākoņos. Ja vinā prastu ieskatīties sevī, meitene uzzinātu, ka to bija saviļņojis nevis putna fiziskais ķermenis, bet tā brīvība un spārnu spēks. Zaudējusi putnu. meitene zaudēja arī dzīves jēgu, un drīz vien pie vinās durvīm klauvēja nāve. " Kāpēc tu atnāci?" vinā jautāja nāvei. "Lai tu atkal varētu lidot debesīs kopā ar putnu," nāve atbildēja. "Ja tu būtu izlaidusi putnu no būra un ļaāvusi tam lidot, apbrīns un mīlestība, ko tu juti, augtu augumā. Bet tagad tev jāizlīdzas ar mani, lai savu putnu ieraudzītu vēlreiz."

 

Gribējās šo te ierakstīt...