Brīnumzeme....

alishja:

Nu tā viņš ir...Sēžot mājās domas veļas pārpārēm...Nespēju tām visām izsekot...
Atliek vēl palasīt gudras grāmatas un vispār domas traucas kā milzu orkāns...
Domāju par visu ko - par iespējām,par draudzību...jā...arī par mīlestību...
Iespējas...tās rodas nepārtraukti.Ir tikai jāzina kad teikt jā un kad nē....Un tas ir tas grūtākais....Kad esi kā uz ceļa,kad ceļi sazarojas....Nezini vairs kur iet...Pa labi,pa kreisi,vai taisni uz priekšu?It kā vieglāk ir nolīst uz kāda no blakus ceļiem,bet vai tas ir pareizi?Vai labāk ar paceltu galvu soļot pa taisno,bet reizē arī grūtāko ceļu...Jā,un kā ir labāk...Vienmēr būt pārliecinātam,lai gan nejūties īsti drošs un neizrādīt sāpes?Vai arī čīkstēt?Bet ja visu laiku tēlosi,ka ir labi,vienu brīdi sabruksi un būs daudz smagāk...
Pēdējā laikā esmu tāda domīga...Ja man jautā kas noticis,es saku viss kārtībā...Bet tā tiešām ir?Kaut kas vairs nav tā kā vajag būt...Liekas,ka ar draudzenēm es vairs nejūtos īsti labi...Esam tā deizgan atzvešinājušās...Bežāk sanāk kaut kādi strīdi par visu iespējamo...Un es sāpinu viņas pasakot kaut ko tādu,ko labāk nevajadzētu teikt...Bet liekas,ka mēs domājam pa visam atšķirīgi...Un vienmēr es esmu viņas uzklausījusi,bet kaut kā nesaņemu to atpakaļ...Viņā mir sava dzīve,man savējā....
Mīlestība?Es kā mazs,naivs meitēns ceru,ka reiz viņš atnāks un viss būs labi...Bet tā nenotiek...Nenotiek un viss...Un es saprotu,ka nevar iegūt visu ko grib...