kā var šķietami mīlēt kādu ko nemaz nepazīst, kuram reizēm uzsmaida tāpat vien?
bet varbūt ka var mīlēt daudzus tikai tāpēc, ka viņi ir

Kreisajā ausī man skan viegls porno, labajā- vienkārši radio. Es šodien sadedzinu daļu savas pagātnes. Tā nedeg zilā liesmu mēlēm. Vien gruzd kā cigaretes uguntiņa. Tā smird pēc degoša papīra un grauž man acis. Es dodos uz priekšu. Dzīvē nekas nebeidzas.

Reiz es pamodīšos un jutīšu to, ka ir sācies kas jauns. Tā jau ir bijis. Tā tam būs vēl būt. Tādā veidā viss iet uz priekšu.

Fēnikss paceļas no pelniem, lai atkal lidotu.

Bet es nesadedzinu sevi. Nelieku sev pašai degt un gruzdēt.

Un papīrs deg lēnām. Uguns atstāj tajā savas pēdas. Šīs ugunis dziest. Man ir atkal un atkal tās jāiededz.

Avīzes deg ar zaļām liesmu mēlēm.

Es rakstu dzeju. Joprojām mācos savirknēt vārdus, lai tie iepriecinātu cilvēkus. Dzejas rakstīšana man ir kā spēle ar vārdiem. Agrāk par mani jokoja, ka es dienā uzrakstot pa dzejolim.
Es arī esmu pierakstījusi dažus domu graudus-
*Mēs visu laiku maināmies, attīstāmies. Tikai ne vienmēr mēs to pamanām.
*Vēl viena diena ir pagājusi. Vēl viens saulriets piedzīvots.
*Vārdi ir tukšas skaņas. Tikai cilvēki tiem piešķir nokrāsu.
*Spoguļi melo. Tie ir vislielākie meļi pasaulē.
*Jebkurš ir spējīgs būt rakstnieks. Ir tikai jāļauj stāstam pierakstīties. Un tava roka tam ir piemērota.
*Visspēcīgākais ierocis ir... tās ir domas.
Mūsdienās cilvēki tiek hipnotizēti ar krāsaino bildīšu kasti. Vai tas ir normāli?
*Uz šīs pasaules nav ne normālu, ne nenormālu. Ir tikai pieņēmums par lietu un parādību atbilstību cilvēku nosmālības principiem.
*Mēs mīlam ar prātu- tā ir mūsu sirds.
*Dievs ir labais un ļaunais vienā būtībā. Kā šampūns.
Mans mīļākais rakstnieks ir Vonnegūts un Bankovskis. Šobrīd lasu F.Dostajevska romānu Noziegums un sods. Visraženākais diennakts posms man ir nakts. Es gribētu līdzināties tādiem pasaulē un Latvijā zināmiem rakstniekiem- Paulam Bankovskim, Ērvinam Velšam, Kurtam Vonnegūtam, Aleksandram Čakam.