Es bieži vien domāju, cik gan daudzi vecāki "salaiž visu grīstē". Cik daudz gan tādu, kuri nekontaktējas ar saviem vecākiem, jo abiem tas ir pēkšņi kļuvis nepatīkami? No sākuma tas ir nepatīkami tikai vienai grupas pusei, taču visi mēs esam cilvēki un visi mākam iemācīties aizstāvēt sevi, aizsargāt un saprast veidu, kā no upura kļūt par uzvarētāju. Līdz ar pirmajiem pārmetumiem, nepamatotām kritikām, nosodījumiem bērns attiecībā uz vecākiem sāk izvairīties no jebkurām rīcībām, kas varētu atkārtoti izraisīt pārmetumus utt. Visbiežāk - runāšanas samazinašana. Un pamatoti šī samazināšana notiek pakāpeniski, notiek izpēte, vai šis rīcības variants tiešām strādā. Pakāpeniski, pakāpeniski...un bērns vecākam nestāsta neko no savas dzīves notikumiem. Bet kaut ko, protams, jau jāstāsta. Stāsti, cik tev mūždien iet labi, cik draugiem viss iet labi un, nē, nekā interesanta ko pastāstīt man nav.
Vienā jaukā dienā tu attopi, tevi pazīst tiešām labi ja viens, divi cilvēki. Attopi, ka tev ir desmitiem, simtiem ādas slāņu, kurus noņemt tu atļauj tikai retajam, no kuriem tikai retais ir spējīgs likt tev nomest visus no tiem?
Viss, jau protams atkarīgs arī no tā, cik kurš ir jūtīgs. Ar cik trauslu ādiņu mēs esam piedzimuši. Skatoties uz sevi atpakaļ, rādās, ka mana āda bija gluži vai jēla.
Bet nu jau ādu ir sakrājies ļoti daudz. Atklāti sakot, tik daudz, ka jau paliek grūti. Grūti dabiski dzīvot. Tu paliec kā tāds koks, kas dziļi iesakņojies zemē, jo agrāk pastāvējušas bailes par tikšanu aizpūstam ar vēju, kas nu vairs ir knapi spējīgs pakustēties. Mizas visapkārt tik smagas, ka rodas pirmatnējā, šķīstā vajadzība pēc lidošanas. Pēc dvēseles vieglas un atbrīvotas ceļošanas lielajā universā.
Pirmspēdējā stadija šajā what comes around goes back around stāstā - spārnu audzēšana. Par to es iepriekš nepastāstīju, lai saglabātu pārsteiguma efektu tiem lasītājiem, kam ar vecākiem fantastiski paveicies.Jau līdz ar pirmo ādas slāni, aug arī doma. Doma par spārniem. Visiem zināms, ka domas materializējas. Doma par spārniem tev nemanot pārvēršas par reālu īstenību. Jā, kādā dienā tas tiek pamanīts, ka tev pie pleciem uzradušās spalvainas buras, un pārsteigums ir liels. Kā, es varu arī aizlidot prom?
Cik tālu aizlidot un cik ātri, tas ir atkarīgs no spārniem. Un spārni atkarīgi no ciešanu apjoma. Bet visparastāk, vienalga, kur un kā, taču mēs visi aizlidojam.
Vēl nedaudz, nedaudz, un arī manis vairs šeit nebūs. Un aiz sevi es neatstāšu neko.