alice_said_that

Jā, paties' Viņš man derdzās tik ļoti, ka neizmest nicīgu piezīmi vai nevīpsnāt uz viņu paskatoties, būtu tieši tas pats, kas ieslodzīt sevi telpā bez izejas ar 16 gadu ilgu "Hameleonu rotaļu" sēriju izlasi. Arī viņš, esot gana liels kretīns, necentās izrādīt kaut virspusēju pieklājību vai uzvesties kaut cik ētiski pret mani. Mūsu skatieniem sastopoties, šķēlās izaicinājuma un naida dzirksteles, bet mēs nevaldījāmies sarunāties: "Kāds graujošs prieks Tevi redzēt!".
Pēc pāris izteikti nievājošiem teikumiem vienam pār otru, mēs negribīgi bijām samierinājušies, ka nenoteiktu laika sprīdi atradīsimies vienā telpā.
Es neskaitāmas reizes biju vēlējusies kaut viņš pārvāktos kādā labi tālā Āzijas nostūrī uz dziļu un ilgu dzīvi, bet gadalaikiem mainoties, tas tomēr ne reizi nebija noticis. Vēl aizvien nevaru atminēties, vai manas domas: "Šim jābūt neatkārtojamam vakaram...", atskanēja tikai prātā vai arī pār manām lūpām, bet līdz ar šo teikumu, es izskatīgajam bārmenim pasūtīju sudraba tekilas glāzīti ar vareni lielu laima šķēli.
Vakaram iesilstot, tika izdzertas vairākas glāzītes, šķita, ka apmeklētāji pēkšņi ir kļuvuši pat patīkami, ne kaitinoši un es ļāvos reibinošajam atslābumam. Jau atkal atrodoties pie bāra letes, cerībā iegūt, ne tikai atspirdzinošu dzērienu, bet arī bārmeņa uzmanību, es sajutu spēcīgu glāstu pār savu augšstilbu. Mazliet neķītri, bet tomēr patīkami. Tēlojot niknumu, taču klusībā nepiedienīgi smīnot, es vērsos pret lielisko roku īpašnieku. Acu mirklī, manus vaigus pārņēma sintētisks sārtums, acis sažņaudzās un nelielais uzbudinājums izgaisa, kā nebijis. Kā viņam nav kauna?! "Pretīgais izvirtulis!": es strupi noteicu un, atspirdzinošā dzēriena vietā, atkal ķēros pie glāzītes tekilas. Šis bija sliktākais un labākais lēmums, kādu līdz šīm esmu pieļāvusi, to gan es atskārtu tikai pāris stundas vēlāk.
"Es tiešām ciest Tevi nevaru..": es smagi elsoju viņam kaklā. Viņš satvēra manas rokas virs manas galvas, ar otru roku, rupji un uzstājīgi, pieskaroties manām krūtīm. Es viņu gribēju tik ļoti, cik ienīdu. Lepnums man valdonīgi vēstīja, ko, lai es viņam pasaku, bet bailes, ka viņš varētu pārstāt bija spēcīgākas. Viņa spēcīgajās rokās un kustībās bija jūtams saspringums, karstums un, nu jau vairs, neglābjamā iekāre. Manā galvā bija divi vai pat trīs reiboņi vienlaicīgi, es vēlējos izlikt visu, kas manī krājies, tieši šajā momentā, negaidot iecirtu nagus viņa platajā mugurā un viņš ienāca manī. Uz mirkli vairs nebija dzirdamas mūsu elsas, viss šķita apstājies, par laimi, tikai uz sekundes simtdaļu. Jutu maigu kodienu krūtsgalā, kas lauzās kļūt spēcīgāks, un līdz ar to viņa neķītro, bet pašpārliecināto smaidu. Tas bija lieliski un mēs neļāvām tam beigties.
Iznīcinošas galvassāpes kā tūkstoš vīru karaspēks, grāva jebkādas saprāta paliekas. Spēka izsīkums un īslaicīgi atmiņas zudumi. Atverot acis, atskārtu, ka nemaz neesmu mājās, kā, vēl pirms minūtes guļot, biju domājusi. Sajutu, ka aiz muguras kāds sakustas..
Vēl šodien neesmu droša, kas bija šokējošāk un sāpīgāk – kritiens ārā no gultas, atsitot galvu, vai fakts, ka es tajā atrados ar Viņu!!!