bail par sevi, ka nekas nenotiek un ka nesaprotu vai viss (viss jau nekad nebūs, bet esmu tā pieradusi runāt) ir kārtībā, vai arī nekas nav kārtībā, jo nekas nenotiek. manī nekas nenotiek, ne man ir žēl, ne sāp, ne spiedz aiz laimes, nekas, nekas, nekas ja nu vienīgi dusmas un kašķīgums, it kā smaidu un esmu laipna, bet tai pašā mirklī varu kļūt nikna kā pusmīta lapsene. un kuru te interesē šie spriedelējumi? pati arī nekādus secinājumus nespēju izdarīt. tā kā nezinu nevienu, kurš (kura) varētu mani šovakar mierināt raudāt arī nav nekādas jēgas, bet jūtu, ka iekšā krājas un krājas un ja manī nepietiks vietas ? bet tas varbūt ir dabisks stāvoklis un apkārtējiem liekas ka ar mani viss ir kārtībā...bet nav viss...
un kā lai es uzrakstu esseju par to cik es laba un jauka un varoša un profesionāli cool, lai mani paņemtu un mani izvēlētos un lai es tiktu projām ... jo ir kāds, kurš uzskata, ka tikai tā es spēšu izrauties no šī riņķa danča ... un es viņam spītīgi nepiekrītu jau kuro gadu, bet varbūt vajag? bet es vienalga šaubos ... un varbūt esmu ļoti neizlēmīga un bailīga palikusi. ļoti baidos ka atpakaļ ceļa vairs nebūs ... bet kad tad es esmu atgriezusies un gājusi atpakaļ pa to pašu ceļu? neesmu, un kam tad man viņš, bet varbūt tomēr esmu, tikai neatceros?
nu jā ... var jau arī ... par to es domāšu rīt ... bet man arī rīt negribas domāt ...
un varbūt ka nevajadzēja tās atslēgas divas reizes ... bet te laikam tā ceļa vairs nav ...
kur es esmu ... un ja es aizbraukšu, vai tur būšu es, vai kā parasti kāda jauna es, kas atgriežoties top par to pašu veco es ... vai varbūt es visu laiku esmu vecā es
un diez vai kāds par mani domā ... jo es nežagojos un ne ausis ne vaigi man nesvilst ... tikai mazliet acis sāp no strādāšanas ... varētu arī paraudāt un pati sevi pažēlot ...
ar labu nakti ...
p.s. 
str ... zinu par daudzpunktiem, bet man taču sanāk labāk, ar katru reizi, vai ne?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |