[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]
| July 29th, 2018 | |
|---|---|
| 02:55 pm [Link] |     Mēdz būt pieklājīgi cilvēki. Tādi, kuri apjautājas kā klājas, paslavē, izsaka līdzjūtību, cenšas nevienu neaizvainot. 99 tāda nepavisam nebija. Pirmoreiz es viņu pamanīju kursos. Viņu bija grūti neievērot. Viņa izskatījās dusmīga un man bija bail. Kaut kas viņā bija, tāds ļoti skaists, citādi man viņa riebtos. Es nezināju, kā viņu sauc. Es nezināju, kā to noskaidrot un vispār es tolaik biju aizņemts un man bija citas lietas svarīgākas. Pagāja laiks. Es redzēju 99 vēl vairākas reizes, bet tās nebija būtiskas. Es metos dažādos darbos un tie mani neapmierināja. Bija sajūta, ka kaut kas pietrūkst, kaut kas nav labi, bet es nezināju, kas tieši. Man ļoti paveicās ar priekšnieci. Varbūt viņa labāk par mani redzēja, ka problēma ir komandā un izlēma mani salikt kopā ar citiem cilvēkiem. Tā es 99 satiku vēlreiz. Man joprojām bija no viņas bail. Sajūta bija it kā es viņai blakus riskētu izskatīties stulbs. Tik ļoti adekvāta viņa man šķita. Mūsu tikšanas reizes darba grupā bija ļoti retas, bet regulāras. Es uzzināju, ka viņai ir ļoti melna humora izjūta. Manas bailes ilgi nerimās, bet sāku viņā saskatīt trauslumu. Protams, ka man viņa iepatikās. Ļoti. Tobrīd viņai bija ģimene. Man arī. Un jebkas būtu bijis neiespējami. Es nedomāju, ka biju 99 iemīlējies, bet viņas klātbūtnē es atkal atcerējos, kā tas ir, ka visa tava uzmanība ir tik ļoti pievērsta otram cilvēkam, ka pat sarunāties īsti nav iespējams. Par laimi, darbs bija mans glābiņš. Grūtākos brīžos centos koncentrēties darba uzdevumiem un virzīt uz to mūsu darba grupas uzmanību. Visa mūsu grupa bija ļoti jauka. Mums bija viegli strādāt kopā un bija arī labi rezultāti. Mēs kļuvām draudzīgāki cits pret citu. Man, protams, nebija drosmes 99 jautāt neko privātu. Biju viņu pāris reizes redzējis kopā ar dzīvesbiedru. Tobrīd viņa izskatījās ļoti laimīga. Man neskauda. Es vienīgi nodomāju, ja būtu viņu saticis pirms kādiem 15 gadiem, es būtu iemīlējies kā nekad nevienā citā un visa mana dzīve būtu pilnīgi citādāka. Kādudien es 99 nejauši satiku kopīgā ģimeņu pasākumā. Jau ar pirmajiem vārdiem viņa mani paņēma. Es tos nespēju uzrakstīt un tiem arī nav nozīmes, jo es nevaru uzrakstīt viņas neparasti mierīgo intonāciju. Mazliet parunājāmies un kopīgi pieskatījām bērnus. Neko daudz jaunu es par viņu neuzzināju un tam arī nebija nozīmes. Viņas klātbūtne vien visu darīja īpašu. Reiz mūsu grupā parādījās mazs konflikts viņas dēļ. Tā risināšana aizņēma daudzus e-pastus un vairākas nedēļas. Ar pacietību un veiksmi man izdevās bez asumiem samierināt konfliktējošās puses un atrast kompromisu. Tajā reizē darba rezultāts man nebija svarīgs. Pēc tam 99 kļuva pret mani draudzīgāka. Biežāk sazinājāmies reizēs, kad tad nebija pilnīgi nepieciešams. Apsveicām viens otru jubilejās. Par šīm reizēm man bija liels prieks uz visu atlikušo dienu, reizēm arī rītdienu. Pazīstot 99, man šķita, ka tas nāk no sirds. Ja es 99 satiktu biežāk, man laikam būtu jāmaina darbs. Es visu sabojātu. Ja mēs būtu brīvi cilvēki, par to nevajadzētu raizēties, bet tagad sabruktu pārāk daudz. Kad 99 nomainīja darbu, mums palika kontakti, bet es zināju, ka tas ir viss. Varbūt vienreiz apjautāšos, kā viņai iet. Varbūt viņa atbildēs. Tas arī būs viss. |