aleksandra

Mon, 11 Nov 2013 19:41:39 GMT

Es laikam patiesi sāku saprast, kā padomju laikā jutās noniecinātās tautas. Vienīgi diemžēl es to saprotu nevis ar vēstures stāstiem, bet gan tagadējo attieksmi.

Šovakar skatījos Panorāmu, kur bija ļoti sirsnīgs sižets par Gunāra Astras brāli Hariju. Taču viens teikums mani pilnībā samulsināja: «Harijam galvaspilsēta bija kļuvusi pārāk... krieviska.»

Zinu, ka Rīga var būt pārāk trokšņaina, pārpildīta, ne īpaši tīra un ar smacīgu gaisu. To visu var mainīt, lai cilvēkam patīkamāk tajā dzīvot. Taču kā gan es varētu mainīt savu tautību, lai neliktu vilties šiem brīnišķīgiem cilvēkiem? Un kāpēc man tas būtu jādara?

Nu re, diezgan sāpīga man šī Lāčplēša diena izvērtusies.

Thu, 25 Apr 2013 14:58:06 GMT

skauž.

man reāli skauž, ka viņi izpēta, atklāj, uzraksta, parāda, bet es tikai tehniski knibinos [pat tas neizdodas izcili]. lai arī nedaudz bail, vai tas maz man pa spēkam, tomēr es arī gribu darīt, nevis noskatīties.

Tue, 19 Mar 2013 19:35:37 GMT

tā notiek ik pa brīdim.

gar acīm it kā zibsnī vilcieni. visapkārt cilvēki, lustras, soliņi, eskalatori. daudzās daudzās stacijas un vēl vairāk cilvēku. ātrums, steiga. un atkal cilvēki cilvēki.

tāds ir metro maskavā.

sapnis par megapoli. neprātu. pazušanu, atrašanu. žilbinošu un piesārņoto.

zinu, ka apmaldītos, viltos un dusmotos. tomēr atkal un atkal ir vēlme - izmēģināt.

Tue, 29 Jan 2013 20:17:40 GMT

svētdien vakarā pēc brrr ausktas pasatigas mežaparkā braucu mājās 11.tramvajā. re, garām iekšlietu ministrija, kapiņi, laimas saldumu ražotne. pieturā brīvības iela, kur dailes teātris tuvumā, tramvajā iekāpa paprāvs pasažieru pulks. turklāt ar divām kopējām iezimēm: visas ir pusmūža sievietes un katrai pa beretei galvā. dažas bija divatā devušās uz izrādi, retāk pa vienai, un, re, sazīmējama arī kāda lielāka kompānija. būtnes gana atškirīgas: blondas un tumšmates, sakoptas un mazliet nevīžigas. arī uzkrāšojušās, tomēr pie tā vēl vajadzētu piestrādāt. vienai bija grezns mētelis. vairākām auduma mēteļi. kādai pat pufīga jaka.

bet visām galvās beretes. balata. zaļa. sarkana. gaiši zila. melna. brūna. bordo. melna ar spīdumiem. gaiši pelēka. beretes ar tādiem komatiem galvas viducī. tikai beretes.

gluži kā plates manā bērnībām; jā, melnas, bet katrai pa vidu apraksts uz krāsaina apļa, un ar caurums pa vidu. tad jau sanāk, ka viņas visas ir dīdžeji. griežas ap savu asi un griežas, un griežas.

tomēr, kāpēc tieši beretes? vai man pensiju gados arī būs jāvalkā berete? vai tas takai tramvajos braucot? varbūt ejot uz komēdijām un mūzikliem?

Tue, 29 Jan 2013 19:22:22 GMT

motivācija. tās vienkārši nav.

mostoties no rītiem, daru to tikai pienākuma sajūtas vadīta (tā vajag), un pirmām domām par darbu ļauju ienākt galvā vien autobusā vai liftā uz 16.stāvu. līdz tam patīkamākais rīta mirklis ir kafijas dzeršana. vāru to itāļu kanniņā. karstu kafiju leju šaurā krūzitē ar uzrakstu Diena (jā, jā, nosperts trauks, bet vienīgā līdzpaņemtā lieta). ar cukuru un pienu.

tad vēl no rītiem ilgi taisos, rūpīgi smērējot maizītes un gatavojot zaļo tēju līdzņemšanai. rosība ne pajokam.

var jau būt, ka izklausās normāli un ikdienišķi. tomēr agrāk rīta cēlieni tādi visnotaļ nebiju. es modos ar domām, ar trauksmi (ok, piekrītu, tas ne vienmēr ir veselīgi), vēlmi ko izdarīt un darbu sarakstu galvā. kam jāpiezvana, kas jāpaskatās un jāizlasa, ko uzrakstīt. nē, nekādas kafijas. ne mazāko domu par maizītēm, putrām vai tējām termokrūzē. tam laika pietrūka, jo vajadzēja darīt. motivācija bija mans modinātājs.

[tā jau tas ir. smīnu, ka tik ātri esmu piemirsusi sāpīgās un sliktās lietas un atmiņā palikušas vien saulainās un gaišās ainas. he he]

Fri, 04 Jan 2013 21:42:04 GMT

atšķirībā no iepriekšējās nedēļas, šoreiz patiešām arī skatos Midsomeras slepkavības. pat nezinu, kapēc patīk.

Tue, 01 Jan 2013 01:51:06 GMT

Brinumi nenotiek Ziemassvetkos, Jaungada nakti vai vel kados gaiditos svetkos. Brinumi ir ikdieniska paradiba. Tie notiek pelekajas un nesaplanotajas dienas.

Sat, 29 Dec 2012 22:40:39 GMT

keep your hart strong

Tue, 25 Dec 2012 16:19:46 GMT

kad ļaunums uzvarēts un filma beigusies

Šajās ilgi gaidītajās brīvajās dienās nepažēloju laiku, lai teju nonstopā noskatītos visas Harry Potter filmas. Kopumā filmas man ļoti patika, citādāk nebūtu drudžaini vienu pēc otras tās skatījusies, tomēr... Beigas likās par vāju. Daudzās stundas pavadītas spraigā cīņā ar ļaunumu, bet beigās dažas minūtes labestības un pasaule atkal zeļ un plaukst. Neticu. Nu, neticu, un viss!

Esmu redzējusi pāris līdzīgas kaujas dzīvē. Un, vērojot cilvēku spēju apvienoties un sakopot spēkus cīņai ar "ļaunumu", iekšā sāk kņudēt tāda kā pasaku brīnuma sajūta. Cīņa ir smaga un mokoša. Dažos gadījumos "ļaunais" pats aiztinas prom, citreiz - ar zobenu tiek satriekts. Tas pat nav tik būtiski. Svarīgāks jautājums: kas notiek pēc tam? kad nav vairs ļaunuma vienkopus, pret kuru sacelties. Tad jāsāk rukāt un jāatjauno padedzinātā pils pašiem. Vēl vairāk - jābūvē jauni torņi. Un tad tas spēks jāatrod sevī, bez dusmām, vnk ar ikdienišķu iešanu uz priekšu un radošumu. Un jārukā. Katru dienu jāizdara vairāk, un jāparāda sev un citiem - cīņa nav bijusi tikai nūjiņu vicināšanas pēc, bet mērķa un izaugsmes dēļ.

Pagājušajā nedēļā iepazinos ar saviem jaunajiem kolēģiem. Būs jārukā. Man būs daudz jāiemācās un jāatklāj sevī jaunas spējas, īpašības. Tas būs izaicinājums. Un mūsu mazajai komandai būs daudz jāpaceļ un jāuzceļ. Jaungada naktī vēlēšos: spēt attaisnot cerības un uzticības kredītu, kas mums iedots.

Tue, 23 Oct 2012 19:13:34 GMT

sasodīts, atkal jau klāt brīdis, kad skaļās domas slāpēju ar vēl skaļāku mūziku.

Pagalmos ir miers. bez tevis šiet nav ko darīt.

Wed, 10 Oct 2012 19:13:59 GMT

kādudien es noteikti kļūšu labāka

ataudzēšu garus matus

visus darbus pagūšu veikt 8 stundās

dzeršu tikai labu vīnu

argāk celšos

tīrīšu zobus pareizi, četras minūtes

mīlēšu nesavtīgi un nebēgšu prom

iešu svētdienās uz dievkalpojumiem

nepīpēšu

atbildēšu uz visiem telefona zvaniem

..un tajā dienā, kad es kļūšu labāka, viss notiks pareizi un dzīvē viss noteikti brīnumaini nokārtosies.

Wed, 03 Oct 2012 05:53:28 GMT

Vispār tā nav nekāda joka lieta, tomēr grūti nepasmīnēt.

Šorīt darbā divi elektriķi mēģina tikt galā ar lampu pie augstajiem griestiem un, nevarēdami kko sadalīt, viens no viņiem noteic: Nu, bet ja jau valdes loceklis tā saka, ko es tur varu darīt!?

Diez tam valdes loceklim nepatika, kā iepriekš bija ieskrūvētas spuldzītes?

Sun, 30 Sep 2012 17:10:53 GMT

Vēl pirms Sigur Ros albūms Valtari bija nopērkams zināju, ka mans iecienītākais gabals būs Varúð. Bet pāris mēnešus pēc albūma iznākšanas esmu pārsteigta, cik ļoti mani uzrunā šīs dziesmas video... turklāt abi divi video.

Ikdienas nogurušajos brīžos mēdz būt tādi īsi, uzdāvināti mirkļi, kad mati pārvēršas par zeltīgiem vizuļiem, kājas kļūst vieglas un smagnējais ķermenis top pierunājams dejot. Gluži kā deja vu, šīs sekundes nāk negaidīti un nav paturamas, bet ļauj nojaust grūti tveramu atziņu, ka esmu piederīga kam lielam, neizdibināmam un mīlošam.

Fri, 14 Sep 2012 16:36:41 GMT

Fona troksnis

Ar kolegi braucam no kadas reportazas un vins no diktafona parraksta sodien sastradatas intervijas. Un tad piezime, ka mana balss tik miksti [un ne spiedzosi], ka isti neatskir to no fona troksnie. un vins pat nezinot, vai tas slikti vai labi.

Bet kka ta tas ari ir - es nebaidos skietami saplust ar fonu. un nav svarigi, ka pec pirmas iepazisanas cilveki mani neatceras. galvenais, lai neaizmirst tie, kas atcerejusies.

Wed, 12 Sep 2012 17:36:09 GMT

alga

[Is gan ir tema, par kuru nav ierasts runat arpus prieksnieka kabineta un gimenes virtuves, bet sodien man kluset kka nesanak]

Un es pat neesmu dusmiga, vienkarshi - pazemota. nav pat neko daudz iebilst - sarekinats viss pareizi un gramatvedes kalkulators nemelo. tomer. ka prieksnieki iztelojas eksisteshanu par shadu naudinu? ja, sis menesis nebija viegls - daudz nacies macities, mocities un briziem neizdevies pieveikt, bet citas lietas izcinitas ar zobiem un nagiem. lai vai ka, mazgajot gridu redakcija, es sanemtu vairak.

Butu pratigi, ko mainit, bet divas lietas attur: bezdars valsti un prieks, ko reizem gustu no shi darba.

Tue, 14 Aug 2012 11:56:12 GMT

Lasot par latviešu mūziķu klusēšanu par pank-grupas Pussy Riot prāvu Krievijā, kļūst ļoti skumji. Jo māksla, tai skaitā mūzika, tieši ar to man škiet īpaša, ka spēj caur cilvēka radošumu iznest lielos tematos... un brīvība ir viens no fundamentiem tam. Protams, es saprotu, ka daļa Latvijas mūziķu, tostarp Prāta Vētra, ir zināmā atkarībā no Krievijas tirgus, tomēr vārda brīvība ir taču kas vairāk nekā pat vēlēšanu biļetenu viltošana vai prāva par politiski-ekonomisko konkurentu (Hodorkovska lieta). Vai tad tieši latviešiem nevajadzētu izjust šīs lietas nozīmību un sāpi, jo mūsu valsts atmoda ir saistīta ar dziesmām?

p.s. piektdien, kad gaidāms tiesas spriedums minētajā lietā, tiek plānots pikets pie Krievijas vēstniecības Rīgā

un še iespēja parkstīt petīciju

Fri, 10 Aug 2012 11:15:58 GMT

darbs

beidzot sēžu blakus normāliem cilvēkiem, kuriem nav svešas sarunas pašiem ar sevi.

Sun, 05 Aug 2012 08:18:08 GMT

Ar nepacietību gaidu bildes no draudzenes lielajām itāļu kāzām. Līgavaiņa [nu jau vīra] draugi paguva izdancināt un sareibināt galvu. Cerams, ka nekā nepieklājīga bildēs nebūs:)

Fri, 20 Jul 2012 10:55:09 GMT

Pirms kāda laika biju Ogres trikotāžas veikalā, kas atrodas pie pašas ražotnes. Tur OT dizainere (vai kas tamlīdzīgs) tā baigi noskatīja manu dīvaino somu un teica, ka viņi takš paši varētu tādas ražot no pārpalikušiem materiāliem. Šodien skatos bildes no viņu veikala un redzu aizlienētu ideju. Lai gan tā nav nereāli oriģināla, tomēr tā patīkami:)

Sun, 08 Jul 2012 13:27:01 GMT

man radušās aizdomas, ka es esmu nenopietns cilvēks.

Wed, 23 May 2012 07:17:21 GMT

pāris muļķības:

aizvakar vilcienā man pretī sēdēja Šerlokam (no britu seriāla Šerloks) līdzīgs puisis, bet ar nedaudz izteiksmīgākiem vaibstiem un mīmiku. viņa seja spilgti atmiņā iespiedusies.

vakaros man patīk pa stundiņai paskatīties tv Rain un vakar sapirkos Krievijas žurnālus Forbes un Snob. aizvien vairāk kārdina doma izmēģināt savus spēkus kaimiņvalsts megapolē.

Tue, 22 May 2012 19:16:54 GMT

Ļoti priecājos un lepojos ar draugiem un bijušajiem kursabiedriem, kas uzrakstījuši vai jau nodevuši savus lielos skolas darbus :) Jūsu spars, apņēmība, aizrautība, arī griba un iekšējais spēks spēj iedvesmot un liekt domāt par studiju turpināšanu arī man. Zinu, ka tas nav bijis (un dažos gadījumos joprojām nav) viegli, ātri un pašsaprotami, tomēr ceru, ka bijis ne mazum atklāsmju un aizraujošu brīžu.

Lai jums gandarījums neizpaliek! Priekā!

Tue, 22 May 2012 18:46:00 GMT

sigur ros

Mon, 14 May 2012 20:14:42 GMT

līdz koncertam vēl bija stunda, un tā, nu, es sēdēju parkā pie operas un vēroju cilvēkus, kas dodas uz to. zināju, ka arī Inga tur būs, tāpēc nevilšus mēģināju saskatīt pūlī meiteni garos, zaļos svārkos.
jo ilgāk gaidīju, jo vērīgāk skatījos un jo vairāk likās, ka nomanu aizplīvojam šos svārkus. kādā brīdī dzīvās zaļās krāsas kļuva aizvien vairāk - iztēlotie svārki kļuva par visas pasaules sievišķīga viegluma, dzirkstošuma un brīvības iemiesojumu. zaļās kāsas audums pēkšņi pārtapa tādā kā etalonā.
un ja jau etalons, tur pat arī nācās ieraudzīt sevi. gluži kā spogulī. attēlstas likā kā kroplīgs pretstats zaļajai vīzijai - duļķains, drūms, prasts un tāds, kādus pat automātiskās lielveikalu durvis nepamana.
kā gan meitene vispār var atļauties ko tādu, it īpaši maijā! kas par ainavas bojāšanu, turklāt pilsētas centrā pretim baltajam namam!

tas līdzīgi kā gribēt dziedāt, bet diriģents saka - tev jāstāv tur, mazliet tālāk, un jādzied nedaudz klusāk. kā sacīt jāsaka - realitāte. un ar to ir jārēķināties, it īpaši pavasarī. nebūs te nekādu putniņu!

Thu, 10 May 2012 19:00:20 GMT

Teju vai kopš nedēļas sākuma, kad tapa skaidrs, ka nedēļas nogalē varētu doties uz Valmieras pusi, gaidīju brīdi, kad vēršu vaļā 1188 mājaslapu, meklēšu autobusu maršrutus un saskaņošu laikus. Tagad to daru lielā labpatikā. Ļoti ceru, ka rīt viss labi izdosies.

yahooo, Valmiera, es jau braucu!