|
[01 Sep 2006|11:06pm] |
|
Vientulība sāp tikai reizēm, mīlestība nemitīgi... lai dzīvo nespēja mīlēt, lai dzīvo bailes. Uzvaras prieks ar naidu rokās pie altāra stājās. Cinisms par mācītāju.
Būt pamestam nav sāpīgākais, ar laiku pie tā pierod, bet attaisnojumi ar kādiem atkratās no mani, ir stulbi, tik stulbi, ka pat sāp.
|
|