alarmist

Nezinu kāpēc mani tas satrauc. Es taču zinu, ka viņš nekad nav bijis domāts man un es pavisam noteikti neesmu domāta viņam. Bet mēs esam kā magnēti.

un cilvēki , kas kā šorīt redzētie kraukļi, aizlido katrs savā virzienā, stacijas laukumā...

kāpjot pa trepēm, ceļā pie Marijas, viņa saprata, ka neienīst pasauli par to ko tā nodarījusi viņai vai cilvēkus kas materializējuši viņas sāpes.
viņa vienkārši mēģināja saprast - kāpēc?

Un tad , ar muļķīgu smaidu sejā, viņa atšķīra jaunu lapu un rakstīja. Viņa rakstīja par negribīgi aizgājušo nakti , kad palsēpusi nosalušās pēdas dūnu segā un cīnoties ar nekaunīgo laternu gaismu, kas kliedza acīs no pretējās daudzstāvu ēkas pagalma, neveiksmīgi mēģināja aizmigt. Par rītu, kad uzstājīgais modinātāja zvans ,jau trešo reizi , atgādināja par gaidāmajiem pienākumiem un falšajiem ikdienas pieklājības rituāliem un cilvēkiem tikpat neīstiem, kas jāsatiek. Viņa gan nebija tāda. Viņa bija savādāka. Viņa bija īsta, tikai neviens cits to vēl nezināja, jo pārējiem vēl nebija pienācis laiks to uzzināt. Vēl nebija pienācīs īstais brīdis atzīties. Pasaulei.



Maaayyyybeeee tomoooorrow....
Ar īgnu, neapmierinātības pilnu rūcienu un nežēlīgu rokas vēzienu , viņa apklusina modinātāju un pagriežas uz otra sāna. Ceturtdiena. Zaļā. Saīsināta diena, šodien arī prātiņš.Skate. Briest nepatikšanas, tāpēc pareizāk būtu slieties augšā un mēģināt kautko saglābt.Ar skolu. Ar cilvēkiem. Ar sevi. Varbūt. Trūkst gribasspēka, šodien gribētos kaut negribētos elpot. Par spīti centieniem prātā iezogas vakardienas redzētā aina un Martai nākas atzīt, ka tas nebija sapnis, vai varbūt murgs. Tā bija īstenība. Tajā noteiktajā mirklī viņa sekundes simtdaļas laikā bija centusies sev iestāstīt , ka tās ir tikai viņas kārtējās paranoiskās iedomas, taču Patrīcijas smiekli, vēl pirms Marta atvēra istabas durvis un poza , kādā Saule sēdēja virs viņas brīdī , kad atvērās durvis, stāstīja ko citu...Marta nemaz nejutās pārsteigta, pat ne samulsusi, drīzāk vīlusies, tikai tad vēl īsti nebija skaidrs vai viņa vīlās pretīm smaidošajās, apjukušajās meitenēs , vai pati sevī. Taču skatiens...Saule skatījās uz Martu tā itkā viņa būtu, jā, iztraucējusi. Meitene muļķīgi smaidīja un nedroši virzījās dziļāk istabā un neveikli iekrita savā nesaklātajā, spilveniem pārblīvētajā, taču mājīgajā gultā, kas būtu bijis kā patvērums, ja vien viņa istabā būtu bijusi viena pati. Iztramdītās vien mulsi smaidīja un savā nodabā kautko ķiķināja , līdz abas kā sarunājušas ar skatieniem pievērsās Martai. Viss ko meitene spēja izdabūt no savām lūpām bija : " Kur Marija? " Klusums. "Viņa pie sevis." Acīs neskatoties, atbildēja Saule un tūlīt , visnotaļ aizrautīgā tonī , piemetināja : "Vari aiziet viņu uzmeklēt!" Un ar izsmējīgu smaidu pavērās Martā. Atbildes vietā meitene kautko nesakarīgi pajokoja un , ar robotam cienīgu gaitu un sejasizteiksmi, devās pie Marijas,kuras Martai vēl tobrīd bija mazliet žēl, un lādēja sevi par to, ka reiz ļāvusi Saulei ienākt savā dzīvē...



turpinājums sekos laikam, kurš sekos turpinājumam.

gandrīz vai gribās pasūdzēties cik dranķīga diena bet tad es sāku atskārst ka vienk esmu no tiem kam katrs rīts ir dranķīgs jo tas vienk ir rīts.
visādas cerības un apcerības planē kā pārāk zemu nolaidušies mākoņi debesīs

tās pavisam noteikti nav beigas , mazā.
nav :)

jūlijā būs pagājis gads.
un es laikam Tev piedodu.
diemžēl tādu kam jāpiedod manā dzīvē vēl palicis visnotaļ daudz.

kad es saku ka negribu Tevi
es jūku vai prātā no apziņas cik ļoti man Tevi vajag sev blakus
pat ja Tu vienkārši klusē

and from this moment es nekā nedaru promise *
gribu pie Monas.ja nospīdēs viņa atbrauks 6dien un tad mēs draudzelīgi piedzersimies kā bērnībā.
darba dafiga un darīt negribas ņifiga
kkā jocīgi sagribēju alu.

man ir zaļa seja, rozā halāts un mati copē, jūtos god damn sexīga
un vinja klusē.
mļe

ai em an idiot.
es te maļos, marinējos un rāpoju pa sienām, bet viņa mācās ģeomorfoloģiju, tā vēsi.
kāpēc iedomu pistoles nevar izšķaidīt manas smadzenes?

neforši nokūkota diena ar apziņu ka vakars un nakts atkal būs murgaini kompozicionāla un es visticamāk atkal pamodīšos sapinusies spolīšu diegos
Driim mamma bij atbraukusi uz kojām un man šķiet es pirmo reizi redzēju savu pavāru tik savāktu "pareizu"
man vajag kedas
es vairs negribu pareģot nākotni un ne tāpēc ka racionāli domājot tas nav iespējams bet gan tāpēc ka tas nav vajadzīgs muļķīgi nemitīgi domāt par to kas varētu notikt kkad punkts








un šodien ejot ārā es uzvilku cepuri un pirmo reizi es nejutos kā olgalvis punkts tāds smaidīgs punkts

" kas kliedz pret mēmām debesīm
tur vilcienu sliedes skrāpē debesis
Tu varbūt esi man zāles
Tu varbūt esi man vislielākās sāpes
Tu klusē "


man liekas es tomēr gribu būt neredzama