Izrādās, ka es esmu mantkārīga. un mazliet arī skaudīga, tāpēc laikam labi vien ir, ka māku turēt mēli aiz zobiem.

Sirdi priecē tas, ka pavasaris ir pilnā plaukumā...gribas iemīlēties atkal no jauna, sevī un kādā citā, lai nav jādomā par to, kas ir bijis, un varētu aizmirst. Lai kā arī dažreiz to gribētos, un lai cik sāpīgi arī būtu.. Bet aizmirst nevar, un nekad nevarēs. ehzz bet atkal bail no neveiksmes, un laikam jau tādu prinču  baltos zirgos, kā raksta pasakās nav. Vismaz man nav gadījies satikt.  Dzīve.