|
9. Jun 2010|22:46 |
|
Tieši šodien mani pārpilda jūtas... jūtas, kurus nespēju izskaidrot. No vienas puses - prieks par aizstāvēto diplomdarbu... no otras - bēdas par to, ka man viena tomēr pietrūkst. Saņēmot kaudzēm apsveikumu sms un zvanu, es, diemžēl, domāju par to, ka man pietrūkst tā viena, no kura es gribētu tos apsveikuma vārdus dzirdēt! Domas manā galvā parasti skrien ar vēja ātrumu...cilvēki iet un pazūd. Tikai daži paliek. Bet ir tikai viens tāds, kurš aizgāja - bet es nevaru viņu palaist prom. Gribu, bet nevaru. Katru rītu jau pusotru gadu es saku sev aizmirst, bet nesanāk. Tāpēc prieka vietā man gribas raudāt...man gribas būt histēriskai, trakai, lai tikai aizmirst par to... |
|