( t x t )
pāri tiltiem
Kad naktī taksometrā uz sejas ir maska, tad šoferis neredz, kā tu klusi ar lūpām skaiti līdzi vārdus pa radio skanošajai senajai dziesmai. Un varbūt viņš tāpat.
Kad naktī taksometrā uz sejas ir maska, tad šoferis neredz, kā tu klusi ar lūpām skaiti līdzi vārdus pa radio skanošajai senajai dziesmai. Un varbūt viņš tāpat.
Aiz pirmās ārpuses ir otrā ārpuse. Aiz otrās ārpuses dziļāk ir trešā ārpuse. Īstā iekšpuse ir neaiztaustāma. Īsta mūzika vienmēr ir kaut kas vairāk nekā mūzika.
Skat, cik daudz ēnu šīs spuldzes zīmē uz sienas! Tās ēnas esam mēs. Redzi, mēs katrs esam seši! Pieejot sienai tuvu klāt, ēnas apvienojas. Redzi, viss ir viens.
Tveram mirkļus, kuros varam uz brīdi būt par skābekli smokošajam, par ūdeni slāpstošajam, par apskāvienu atstumtajam. Izglābt jau mēs tik un tā nevienu nevaram.
Es esmu liesma, un tu esi liesma. Skābekļa skāvienos mēs degam, un degot mēs dziedam. Mēs dziedam uguni, un uguns dzied mūs. Es esmu dziesma, un tu esi dziesma.
Piekļaujot ausi ledainajai zemei, var dzirdēt, kā otrpus planētai siltās marta naktīs zvaigžņu un ugunskuru gaismā senie Austrālijas latvieši spēlē dižiridūdas.
Tepat blakus vien esam, kur bijām un būsim – savos puteņos, lapkrišos, vētrās un palos. Tālakais, cik mūs spēj ūdeņi aizskalot – tramvaja vagona pretējos galos.
Nenomaldies virsrakstos un žanra apzīmējumos. Būtība ir nekonspektējama. Grāmatas saturs ir visās tās lappusēs, izņemot to vienu, kuras augšā rakstīts "Saturs".
Pretim viens otram nāca latvietis un krievs. "Privet!", uzsauca krievs. "Čau!", atsauca latvietis. "Krievs.", nodomāja latvietis. "Itaļjaņec.", nodomāja krievs.
Griežamies virpulī. Rudens lapas un smilšu graudi. Laiks ir atvars, es teicu. Tajā neko nevar nokavēt. Laiks ir atvars, man atteica. Arī paspēt tajā neko nevar.
Mēs dzīvojām, mēs dzīvojam, un mēs dzīvosim. Mēs esam dzīvnieki. Dzīvnieki dzīvo. Mēs augām, mēs augam, un mēs augsim. Mēs esam augi. Augi aug. Atpakaļceļa nav.
Viss ir kļuvis mazliet ātrāks. Es tev saku - laiks ir atvars! Atvara centrā būs singularitāte, kurā laika vairs nebūs. Nez, tur viss būs reizē, vai nebūs nemaz?
Skatiens pievēršas, fokusējas un sastingst. Kas tu esi? Kas esmu es? Zīlītes, pustumsā iepletušās, kāri tver katru fotonu. Atspulgs spogulī nomirkšķina pirmais.
Gaidu, uz kuru pusi lietus līs šonakt. Kuras palodzes plīkšķēs, kuras - lāsos. Uz kuru pusi mūs aizskalos šonakt. Atveru logus, aizveru acis un gaidu, lai līst.
Kāds vīrs reiz teica, ka katra doma skaitās. Nāc, iznesīsim miskastes, notīrīsim savas apziņas, pirms atliek tikai dezinfekcija ar uguni. Vēl nav par vēlu. Nāc!
Katrs mirklis, ko atņem miesai un atdod garam, ir svēts. Uz skatuves dzied. Dzirdi? Vai tu vēl atšķir dziesmas no salātiem? Bērniņ, neēd, kad koncertu klausies.
Pat ja mēs sen esam pieraduši un vairs neklausāmies, viņas tik un tā naktīs šalc - ne jau mums, bet debesīm. Vējā nelūstošās smilgas un mūsu nedziestošās ilgas.
Man ir aizdomas, ka tu reizēm uz mirkli parādies visos pilsētas krustojumos vienlaicīgi, reizē aizej ap visiem māju stūriem un vienlaicīgi visur atkal izgaisti.
Tas bija vilciens, kas brauca pa tramvaja sliedēm. Daudzie vagoni pieturās atdalījās, pārkārtojās un savienojās atpakaļ, un tu rūpīgi visiem pārbaudīji biļetes.
Klusos vasaras vakaros es skatos gaisā, cenšoties noķert mirkli, kurā ar slepenu spārnu vēzienu visas svīres pārvēršas sikspārņos (un klusībā es līdz ar viņām).
Te ir, te nav. Pazib un pazūd. Kur palika? Vai bija, vai tas tik tāds māns? Nenotverami spoki acu kaktiņos? Miegā tavu Bāskervilu kaķi trenkā mans Češīras suns.
Vai tu atceries, kā bija toreiz, pirms desmit gadiem? Laiks nav upe. Laiks ir atvars. Divreiz vienā spogulī ieskatīties nevar. Bet ir arī otra puse. Es atceros.