***
viņa kauca uz mēnesnīcu
kā tāds īpatnējs vējš
ar sausiem matiem apauga pavarnīca
un zvaigznes muka cik spēj
bet viņai sirds kā dūnu sauja
kā bildu ābece kā bilde pat
un iemīlēties alejās ļaujās
kur nu prasīt vēl cildenāk
ak mazā sirsniņa deldētām vietām
tu no mēness tik ielāpu lūdz
tu stāvi samitrusi lietū
uz saukta ezera klājies skūpsts
un kā te var būt viena alga
lietus paisums zvīņu sniedz
un tu ielāpu gaismas valgiem
uz savas trauslās sirds virsū diedz |