Aizliegts Viljams

Ciemos pie Romas mantiniekiem, Post Scriptum

Sun, 20 Oct 2013 12:25:14 GMT

Visas daļas šeit

Kā parasti, ir šādi tādi krikumi, kas tā īsti neiederas nekur, tādēļ tapa šī Post Scriptum nodaļa.

Šādi ceļa stabiņi Rumānijā ir pie visiem valsts nozīmes ceļiem. Ļoti informatīvi, augšējais ir attālums līdz tuvākajai pilsētai, apakšējais līdz nākamajai apdzīvotajai vietai.

Par pašiem ceļiem... visai sarežģīta tēma. Bieži vien nākas lasīt, cik Rumānijā labi ceļi. Kas nebūt nav melots, ja vien neienāk prātā nobraukt no ceļiem, kurus apzīmē ar burtiņu E, tā saucamajiem Eiropas ceļiem. Kuri gan arī ne visur ir ideālā stāvoklī. Pārējie ceļi ir pilnīgi neparedzami. Šis ir ceļš no Oncešti uz Dragomirešti, kurš gan skaitās reģionālais, ne valsts nozīmes ceļš. Ļoti pazīstami, vai ne :)

Šis lops bija mazliet apmaldījies un bezjēgā klīda pa ceļu, vietējie viņu apbrauca, gandrīz nesamazinot ātrumu. Tātad nekas ārkārtējs :)

Rumāņu autoražošanai ir ne pārāk sena vēsture, kopš 1966. gada. Tā veiksmīgi pārdzīvojusi juku laikus un cītīgi ražo auto, vārdā Logan. Bet uz rumāņu ceļiem vēl arvien ir ļoti daudz šo 1300 sērijas Dāčiju.

Nu un visbeidzot, humora izjūta arī rumāņiem nav pagājusi garām :)

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 11. un pēdējā daļa

Thu, 17 Oct 2013 17:09:15 GMT

Sākums šeit

Patiesībā par Rumāniju tas būtu tā kā viss. Bet ne par ceļojumu.

Īsākais ceļš no mums uz Rumāniju ved, protams, caur Lietuvu, Poliju, un tālāk caur Slovākiju un Ungāriju. Un Ungārijā, savukārt, šis vistaisnākais ceļš iet cauri Tokajai.

Vai kādam tiešām jāskaidro, kas ir Tokaja?

Maza un jauka pilsētiņa.

Kurā visa dzīve riņķo ap vīnu un visu, kas ar to saistīts.

Un ne tikai :)

Kaut gan nē, ir vēl viena lieta, ar ko, izrādās, Tokaja ir ievērojama. Tas ir Hegyalja Fesztivál. Un, protams, vajag tak tā sagadīties, ka notiek tieši tajā dienā, kad mēs esam plānojuši tur nakšņot. Jau pie pilsētas robežas pa ceļu sijājas dažādi panki, metālisti un citi frīki ar vīna kanniņām pie rokas. Lieki teikt, ka brīvu vietu nav pat kempingos, nemaz nerunājot par viesnīcām un līdzīgiem iestādījumiem. Bet, ja mēle mutē (starp citu, Ungārijā vācu valoda ir daudz noderīgāka par angļu valodu), tad visu var atrisināt.

Vīnu, protams, nopirkām. Bija labs :)

Ja sanāk braukt pa ceļu E371, ēst iesaku šeit. Fantastiski garšīgi, milzu porcijas par pieņemamu cenu, bezmaksas WiFi.

Atrodas ļoti tuvu Slovākijas - Polijas robežai. Orientieris - šāds piemineklis pretējā ceļa pusē.

Tas laikam arī viss. Tīšām nerakstīju neko par cenām (lielākoties zemākas kā pie mums, kas nevienam droši vien nav pārsteigums), par citām praktiskām lietām. Ja kas interesē, varu mēģināt atbildēt, prasiet.

Visas bildes šeit (atvainojiet, bez aprakstiem).

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 10. daļa

Tue, 15 Oct 2013 16:46:28 GMT

Sākums šeit

Iespējams, jau iepriekšējās daļās būsiet pamanījuši, ka Rumānijā ir arī kalni. Nopietni kalni, pie tam.

Kalni ļoti atgādina Karpatus. Nē, patiesībā tie ir Karpati.

Kalnus, protams, ir jāizmanto lietderīgi. Var tos ar dažādiem ieganstiem norakt. Bet var arī tajos uzbūvēt piekto lielāko dambi Eiropā.

No šī dambja sākas, iespējams, skaistākais kalnu ceļš, diemžēl, laiks bija tāds, ka no visa skaistuma redzējām tikai šo.

Toties Bikazas (Bicaz) aizu redzējām visā krāšņumā

Tādi, lūk, kalni.

Līdz nākamreizei!

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 9. daļa

Wed, 09 Oct 2013 17:48:48 GMT

Sākums šeit

Sibiu palika atmiņā ar visai neparastu autostāvvietu apmaksas sistēmu. Kioskā, kur pārdod sabiedriskā transporta biļetes, jānopērk kaut kādi taloni, kuri it kā jānoliek auto. Kā ir pareizi, nezinu, mēs nostāvējām "par zaķi" :)

Vēl, Sibiu izcēlās ar tūrisma informācijas centru.

Tas atrodas pilsētas mērijas ēkā un aizņem telpu nelielas zāles izmēros. Parasti šie infocentri ir mazi būcenīši, kur knapi var iespiesties desmit cilvēku.

Pilsētas mērija atrodas pie iespaidīga izmēra rātslaukuma.

Diemžēl, laiks mūs šeit nelutināja, tāpēc noteikti daudz ko skatāmu vienkārši palaidām garām.

Patiesības tilts. Ja, uz šī tilta stāvot, melošot, tilts sabrukšot. Kā redzat, vēl stāv, kaut uzcelts 1859. gadā. Stāsta, ka pat Čaušesku esot kaut ko stāstījis, stāvot uz šī tilta. Gan jau ka patiesību.

Lietus pa reizei iedzina vārtrūmēs un iekšpagalmos.

Ejot pa vecpilsētas ielām, bieži likās, ka kāds mūs vēro. Un tiešām :)

Īsi sakot, simpātiska pilsēta, bija vērts piestāt.

Nu gan par pilsētām viss, apsolu :)

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 8. daļa

Thu, 19 Sep 2013 18:15:20 GMT

Sākums šeit

Kā varbūt jau nojautāt, patiesais Vlada Drakulas dzīves stāsts dažādu iemeslu dēļ laika gaitā ir stipri "aizmirsts" un apaudzis ar leģendām. Ir vietas, kā Korvina pils, kuras, lai arī tiešu pierādījumu tam nav, visticamāk saistītas ar reālo Drakulu, cituviet tā ir tikai leģenda, kā tas ir ar Branas pili. Bet par vienu pilsētu gan neviens nešaubās, te mazais Vlads piedzima un aizvadīja savas dzīves pirmos piecus gadus.

Tā ir Sigišoara (Sighișoara).

Mēs šai pilsētā iemīlējāmies uzreiz. Un, kā tas bieži mēdz būt ar šādām jūtām, uz jautājumu, kādēļ, mums nav atbildes.

Vecpilsēta vēl aizvien ir apdzīvota, dažos iekšpagalmos varēja manīt kartupeļu dobes :)

Reizem likās, ka laiks apstājies kādā 15. vai 16. gadsimtā...

...un no šķērsielas tūlīt iznāks ielu muzikantu pulciņš.

Te varētu staigāt un staigāt.

Vakarā, kad pazūd dienas karstums un kopā ar to tūristi, parka soliņus aizņem māmiņas un vecmāmiņas ar bērniem, bet mazliet tālāk vīri uzspēlē šahu vai pārspriež viņiem vien zināmas lietas. Un tad ir īstais brīdis mazliet piesēst, jo šī ir vislabākā stresa terapija pasaulē.

Ak, jā, Drakula, pareizi.

Ja nopietni, tad šī, kas pa labi, ir Vlada Drakulas dzimtā māja.

Un tepat, pāri ielai blakus pilsētas rātsnamam redzams piemineklis dižajam (un tas ir bez jebkādas ironijas) Valahijas un Transilvānijas valdniekam.

Visfascinējošākais visā tai Drakulas stāstā man liekas tas, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, bet varbūt arī nē, un laikam jau nekad neviens neuzzinās patieso Drakulas stāstu. Tas nu laikam būtu viss par Vladu Drakulu, sauktu Uzdūrēju. Pagaidām :) Bet mūsu ceļojums gan vēl nav beidzies.

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 7. daļa

Tue, 17 Sep 2013 16:38:37 GMT

Sākums šeit

Ja Branas pilij nekāda sakara ar Drakulu neesot, tad Hunedoaras (Korvina) pilij (Castelul Huniazilor, Castelul Corvinilor) gan.

Tiesa, pierādījumi par to, ka Drakula te ir dzīvojis (vai turēts ieslodzījumā) esot apstrīdami, bet kaut kur tak viņš ir dzīvojis laikā, kad bija ungāru gūstā, kāpēc gan ne šeit.

Korvina pils tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Rumānijā un varbūt arī Austrumeiropā. Pēc Branas pils šī mums likās tāda vienkāršāka un mazāk kičīga. Tiesa, dzīvot šeit es negribētu, atšķirībā no tās pašas Branas.

Hunedoarā bez šīs pils tā īsti nekā cita skatāma nav, tā ir izteikti industriāla pilsēta, visai neizteiksmīgu sociālisma arhitektūru un pamatīgiem industriāliem monstriem nomalēs. Bet uz pili atbraukt vajag, ja sanāk būt tuvumā.

Ja turpinām par Drakulu tad... turpinājums sekos.

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 6. daļa

Wed, 04 Sep 2013 17:26:53 GMT

Sākums šeit

Tā nu ir sanācis, ka Branas pili (Castelul Bran) bieži sauc par Drakulas pili, lai arī ar reālo Drakulu tai nav nekāda sakara. Toties ar Rumānijas karaļiem, pareizāk ar Rumānijas Mariju visciešākais - no visām karaļa rezidencēm šajā pilī viņa esot jutusies vislabāk. Nav jau nekāds brīnums.

Atšķirībā no Pelešas, šī pils ir sena. Gadu simtos vairākkārt pārbūvēta un visbeidzot divdesmitā gadsimta sākumā pielāgota karalienes rezidences lomai. Rezultāts ir vienkārši fantastisks.

Koridorīši, trepītes istabiņas, balkoniņi. Ja izklaidīgo pils apmeklētāju plūsmu neregulētu tālredzīgi savilktās šnorītes, katru vakaru pirms pils slēgšanas vajadzētu rīkot pamatīgu nomaldījušos tūristu meklēšdanu.

Pils pēdējā remontā strādājuši vietējie mākslinieki.

Nu smuki tak, vai ne? Starp citu, pils telpās drīkst fotografēt bez jebkādiem ierobežojumiem un bez papildus samaksas. Toties audiogidi šeit ir bezjēdzīgi, jo burts burtā pārstāsta to, kas jau tāpat ir uzrakstīts informācijas plakātiņos.

Runājot par Drakulu... nē, par to nākamreiz.

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 5. daļa

Fri, 30 Aug 2013 18:57:32 GMT

Sākums šeit

Brašova ir liela pilsēta ar simpātisku vecpilsētu, kurā tomēr vairāk par vienu dienu nav ko iesākt. Toties tās apkārtnē ko darīt pietiek, tas arī bija iemesls, lai mēs šeit apmestos uz vairākām dienām.

Izcilākā vieta, protams, ir Pelešas pils (Peleș Castle), Rumānijas karaļu rezidence.

Rumānijas pirmais karalis, kurš šo pili šeit lika uzcelt, acīm redzot vēlējies, lai ikviens pils viesis staigātu atkārtu žokli, celtnes daiļuma pārsteigts. Jāsaka, efekts ir panākts, bet vietām arhitekts un mākslinieks, liekas, mazliet pārcentušies. Īpaši iekšpusē. Tiesa, jānotic uz vārda vai jāmeklē tīklos, man iekšas bilžu nav, varen dārgi bija jāmaksā par iespēju kaut ko tur bildēt.

Mums paveicās, ka bijām tur samērā agri, nebija lielu cilvēku pūļu, toties piedzīvojām kārtīgu negaisu ar krusu, kas sākās akurāt, kad iznācām no pils.

Nākošā simpātiskā vieta ir Rašnova. Pilsēta pati gan tāda drusku nekāda, toties cietoksnis kalna galā, oho!

Starp citu, arī šeit ir uzraksts atgādinājumam :)

Cietoksni, protams, cēluši sakši tālajā 13. gadsimtā un pēc tam vēl uzlabojuši un pārbūvējuši. Cietoksnī atradusies vesela pilsēta ar ielām un kvartāliem. Šis tas ir atjaunots, pārējais pamazām tiek atrakts, sašķirots un atjaunots. Var strīdēties par to, cik tas atbilst oriģinālam, bet, ņemot vērā šo būvju garo vēsturi, kas gan var pateikt, kāds tas oriģināls īsti izskatījies.

Atgriežoties pie sākumā pieminētās karaļa rezidences, tad sava rezidence pienākas arī karalienei vai ne? Bet par to nākamreiz.

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 4. daļa

Wed, 28 Aug 2013 18:52:11 GMT

Sākums šeit

Viscri ir mūsu mērogiem paliels ciemats, kura noplukušās mājas un putekļainās ielas nez vai ir tā vērtas, lai mestu padsmit kilometru līkumu pa diezgan pabriesmīgu lauku ceļu. Ja vien...

...te neatrastos, iespējams, izcilākā nocietinātā baznīca Rumānijā.

Baznīca vēl arvien notiek dievkalpojumi, draudzē gan vairs ir tikai 23 baznīcēni.

Jā gan, tik vien te ir to sakšu pēcteču, kuri nav devušies prom. Vēl ciematā esot ap 180 rumāņu un 800 čigānu. Tieši tā, Zigeuner, nevis kaut kādi tur romi, tā teica vecā sieviete, kura šeit tirgoja biļetes par simbolisku summu un ikvienam, kurš saprot vāciski, bija gatava pastāstīt gan par baznīcas vēsturi, gan par Transilvānijas sakšu sarežģītajām likteņgaitām.

Pagaidām par ciematiem un baznīcām pietiks, citādi var rasties iespaids, ka rumāņi pilsētās nemaz nedzīvo. Bet tā būtu galīga nepatiesība, pilsētas viņiem ir un daudzas tādas visai iespaidīgu apmēru. Netālā Brašova ar savu ceturtdaļmiljonu iedzīvotāju ir tikai septītā lielākā pilsēta Rumānijā. Bet tās vēsturiskais centrs izvietojies tik eleganti, ka atstāj mazpilsētas iespaidu.

Bet pārsimt metru tālāk ir gan stikls un metāls, gan betons.

Lai ikvienam būtu skaidrs, kur ieradies, tuvējā kalnā uzstutēts šitāds

Bet vispār jau vecpilsēta diezgan mīlīga, kaut gaidījām mēs mazliet vairāk

Ar kārtīgiem nocietinājumiem, kā nu bez tiem

Baznīcu, kas labajā pusē, sauc par Melno baznīcu (Biserica Neagră). Mūsdienās gan tas liekas dīvains joks, bet pēc 17. gadsimta lielā ugunsgrēka tā tiešām esot bijusi pamatīgi apkvēpusi.

Brašovā mēs apmetāmies uz veselām divām naktīm, bet ne jau tādēļ, ka šeit mums tik ļoti patika. Tad kāpēc? Par to nākamreiz.

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 3. daļa

Tue, 27 Aug 2013 18:22:11 GMT

Sākums šeit

Nu, turpinājumu gaidījāt? :)

Nav jau tā, ka Rumānija sastāv tikai no baznīcām, roku vai dabas celtām.

Protams, šādi izskatās vietās, kur apgrozās tūristi, arī kur apgrozās nauda. Akurāt kā, piemēram, Rīgā, kur kilometrs ārpus centra jau nozīmē noplukušas ēkas un bedrainas ielas. Bet ne jau to mēs braucām skatīt :)

Netrūkst arī šai zemē varenu cietokšņu, galu galā simtiem gadu šeit bija robeža starp divām kultūrām - musulmaņiem un kristiešiem.

Protams, ne jau katrā ciematā spēja uzsliet tik varenus mūrus, tad nu radās tāds zināmā mērā fenomens kā nocietinātās baznīcas.

Interesanti, ka šīs parasti ir luterāņu baznīcas, kaut gan rumāņu vairākuma reliģija ir ortodoksālā pareizticība.

Nesagatavotu cilvēku vēl vairāk var samulsināt tas, ka iekšpusē teksti ir vācu valodā.

Bet patiesībā tur nav nekā neparasta. Transilvānijā jau kopš 12. gadsimta dzīvo sakšu kolonisti, kuri sākotnēji protams bija katoļi, bet pēc Reformācijas, sekojot dzimtenē palikušo piemēram, arī šejienieši pārgāja luterticībā.

Dažkārt, ja naudiņas bija tā pamazāk, nocietināja ne visu baznīcu, bet tai blakus uzcēla vienu nopietnu torni, tiesa, nav skaidrs, vai visi ciemata ļaudis tur tiešām mēģināja salīst iekšā, jeb tas bija rezervēts birģermeistaram ar komandu.

Ungāriem, kuri tolaik pārvaldīja Transilvāniju, varen patika sakšu darbošanās, laikam tādēļ, ka uz viņiem varēja vairāk paļauties, kā uz vietējiem, kuri vairāk kašķējās savā starpā, kā domāja par globālām lietām, t.i., turku atturēšanu no došanās uz rietumiem. Tādēļ sakši šeit sastapa ievērojamu pretīmnākšanu un drīz vien šamo saradās varen daudz. Praktiski visas Transilvānijas lielākās pilsētas ir sakšu kolonistu dibinātas. Bet ciematos vietām liekas, ka esi ne Rumānijā, bet kaut kur Vācijas laukos.

Pie tam, šādas izskatās ne tikai mājas ar stāžu...

...bet arī gadus 50 atpakaļ celtās.

Diemžēl, kopš 20. gadsimta 90-tajiem gadiem Rumānija dažādi veicina sakšu izbraukšanu no valsts. Ir ciemati, kuri vēl izskatās smuki sakopti, bet redzējām arī depresīvus ciematus, kur laikam izbraucējiem savas mājas nav izdevies pārdot vai izīrēt. Daba kā zināms, tukšumu necieš, un šādus mājokļus diezgan veikli aizņem melnīgsnējā klejotāju tauta. Spriežot pēc šo mājokļu izskata, klejotājiem šie ir tikai pagaidu mitekļi, kad tie sabruks, tabors dosies tālāk.

Tā ja, arī mēs dodamies tālāk.

Līdz nākamreizei!

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 2. daļa

Sun, 18 Aug 2013 08:27:20 GMT

Sākums šeit

Tātad par baznīcām, ja jau reiz iesāku.

Ir tāda zeme Moldāvija (Moldova). Es tīšām rakstu "zeme" nevis "valsts", jo mūsdienās pastāv gan valsts ar šādu nosaukumu, gan Rumānijas province. Šāds dalījums ir Molotova-Ribentropa pakta un Otrā pasaules kara sekas, pirms tam Moldāvija ir bijusi vienota teritorija gan kā valstisks veidojums, gan Rumānijas province. Šai skaistajā zemē Moldovā bija tradīcija celt klosterus un tajos baznīcas. Kas nav nekas neparasts, piekritīsiet. Toties svētbilžu gleznošana uz baznīcu ārsienām gan nav visai parasta lieta. Protams, arī iekšpuse ir izgleznota, bet tas jau atkal nav nekas neparasts.

Voroņecas (Voroneț) klosteris laikam ir pazīstamākais un arī apmeklētākais.

Gleznojumi ir daļēji restaurēti. Svēto rakstu pazinēji var mēģināt šajos gleznojumos "izlasīt" veselus stāstus, tādi tur tiešām esot.

Bet patiesībā šeit nekāda cilvēka roku celta baznīca nav vajadzīga. Atliek vien kaut uz brīdi apstāties, pavērties apkārt un sapratīsi, ka šī ir tā īstā baznīca.

Par baznīcām tas viss. Gandrīz. Bet par to vēlāk.

Ciemos pie Romas mantiniekiem, 1. daļa

Sat, 17 Aug 2013 20:10:27 GMT

Tiem, kuri jau zina, kur mēs šovasar pabijām, droši vien tagad radies jautājums - bet kāds gan sakars rumāņiem ar Romu, nemaz nerunājot par kaut kādu tur mantojumu?

Man jau arī tā likās, bet pamēģiniet ko tādu paprasīt pašiem rumāņiem, labākajā gadījumā saņemsiet neizpratnes pilnu skatienu. Mums kā svešzemniekiem jau tādas šaubas piedodamas, paši rumāņi gan ir stingri pārliecināti, ka ir romiešu pēcteči. Tiesa, Romas impērijas sastāvā toreizējā Dāķija bija mazliet vairāk par 150 gadiem, tad romieši saprata, ka šis no metropoles visai attālais apvidus tiem izmaksā pārāk dārgi. Redzamākais, pareizāk sakot, dzirdamākais romiešu devums rumāņiem ir valoda. Neviens jau nesaka, ka šejienieši pirms romiešiem neprata runāt. Tomēr rumāņu valodas līdzība ar latīņu valodu ir uzkrītoša un lingvisti uzskatot, ka mūsdienu rumāņu valoda izveidojusies tieši šajā laikā.

Valsts nosaukums Romania esot atvasināts no vārda romanus jeb Romas pilsoņi. Ar savu kādreizējo piederību šai dižajai valstij rumāņi ļoti lepojas:

Jā, jā, šīs skulptūras oriģināls vēl joprojām atrodas Romā, bet pa kopijai gandrīz katrā sevi cienošā Rumānijas pilsētā.

Ir gan dzirdēta versija, ka vārds Romania cēlies no romani jeb roma. Par šādu versiju nav jābrīnās, romu jeb čigānu īpatsvars šai zemē ir ievērojams. Bet tikpat labi varētu būt otrādi. Tiesa, vārds rom kā tautības nosaukums literatūrā parādījies vēlāk kā zemes Romania nosaukums. Bet nu labi, atstāsim noskaidrošanu viņu pašu ziņā.

Bet nu gan pie lietas. Sāksim ar dažiem stereotipiem. Rumānija ir pilna ar čigāniem, kuri ubago, apzog un apšmauc ārzemniekus. Droši vien ir arī tādi, bet kur tad nav :) Bet patiesībā vietās, kur apgrozās tūristi, viņus īpaši nemana. Ir ciemati, kur čigānu ir tā pavairāk, jā, un ir ciemati, kur redzami gandrīz tikai viņi. Bet tas nebūt nenozīmē, ka tur atrasties ir bīstami, varbūt vienīgi neierasti redzēt bērnus, kas kārto savas dabīgās vajadzības galvenās ielas malā.

Toties vairums Rumānijas ciematu īpaši neatšķiras no mūsu lauku ciematiem, tāpat ir sakoptāki un mazāk sakopti, depresīvi un darbīgi. Tiesa, mauriņa pļaujmašīnu tirgotājiem tur nav ko darīt. Visa zāle tiek nopļauta ar izkapti un izbarota lopiem. Jā, rumāņi vēl arvien tur vismaz vienu govi gandrīz katrā lauku sīksaimniecībā. No rīta, kad mūsu izlutinātie organismi vēl tikai modās, čaklie saimnieki pa ciemata galveno ielu stūma ar ķerrām un veda ar motoblokiem zaļbarības kravas savām piena devējām. Savukārt gotiņas bija devušās ganībās, dažkārt visai ekstrēmās

Kalnu nogāzēs lopiņi gadu gaitā iestaigājuši smukas terases

Vakarā visas smuki nāk pa ielu, bet saimnieki viņas sagaida pie vārtiem. Gotiņas kā gotiņas, varbūt mazliet ragainākas par mūsējām

Ja par vārtiem, tad Maramurešā, kas ir Rumānijas ziemeļu apvidus, ir tāds kā vārtu fetišs. Sēta var būt galīgi nekāda, bet vārtiem jābūt kārtīgiem, ar kokgriezumiem rotātiem

Maramureša ir nabadzīgākais Rumānijas apvidus, tur nav lielu dabas bagātību, iespējams, tādēļ tas izbēdzis no industrializācijas un saglabājis lauku dzīves veidu, daudzos ciematos atrodamas 17. gadsimta koka būves, bet īpaši izceļamas koka baznīcas. Redziet, savulaik šejieniešiem neesot ļauts celt mūra baznīcas, tad nu viņi centušies iemiesot gotiku kokā. Īpaši atmiņā palika 18. gadsimtā celtā Surdesti (Șurdești) baznīca ar savdabīgām proporcijām, kādas citur nemanīja.

Šejienieši ir ortodoksālie pareizticīgie, baznīcu iekšiene atbilstoša.

Arī jaunās baznīcas te ceļ no koka un tikai koka krāsa un apstrādes precizitāte tās atšķir no vecajām. Baznīca, kuras interjers redzams iepriekšējā attēlā un atrodas Ocna Sugatag, celta ap 1980. gadu. Jaunākā, ko redzējām, bija no 2009. gada un akurāt tāda pati kā vecākā, kas atrodas Ieudā (Ieud) un celta, iespējams, 14. gadsimtā. Tiesa, pēc tam vairākkārt pārbūvēta un piesardzīgākie vēsturnieki par tās celšanas laiku uzskata 17. gadsimtu. Lai nu kā būtu, koka būvei arī tas ir ievērojams vecums.

Šovakar viss. Bet par baznīcām gan stāsts vēl nav beidzies :)

Viļums brauc uz svešām zemēm

Thu, 15 Aug 2013 15:35:06 GMT

Pareizā atbilde - Rumānija

Viļums brauc uz svešām zemēm. Ievada vietā

Thu, 15 Aug 2013 12:23:45 GMT

Pie tradicionālā ikvasaras brauciena uz svešām zemēm strādāju jau kopš rudens. Pārlāpstoju lērumu informācijas, bīdīju punktus kartē, rēķināju attālumus un laikus. Bet, kā saka, cilvēks domā, Dievs dara. Visi tak atceramies, ka vasaras sākumā Rietumeiropā lietutiņš pārvērtās par lietu, tad par Lietu, un tad par Plūdiem. Visu ziemu cītīgi plānotais brauciens bija mērķēts akurāt pa un gar applūdušajām zemām. Un trakākais, ka arī rezerves maršruts lielākoties veda pa plūdos un nogruvumos cietušiem apvidiem. Man likās, ka arī bez mums turieniešiem klapatu pietiek un nedēļas laikā tapa Plāns. Pie tā pa daļai vainīgs bija Vistu Zaglis ar savu ieteikumu.

Un tā nu mēs šovasar apciemojām zemi, kur netrūkst ne kalnu, ne ieleju, kur diezgan i vasaras saules, i ziemas spelgoņas, kurai vēstures gaitā tik daudz tautu pāri gājušas, ka reizēm likusies kā kroga priekšnams, kas dalīta un tirgota, kuru lielākoties skaldījuši un valdījuši svešzemnieki, tomēr tā spējusi apvienoties un izcīnīt neatkarību. Tā ir zeme, par kuru bija dzirdēts daudz neglaimojoša, un tas izrādījās tikai stereotipi un aizspriedumi. Te varējām izbaudīt gan dabas varenību, gan cilvēka radītā skaistumu. Šejieniešu strādīgums reizēm lika apdomāt tik slavēto latvieša čaklumu. Ikviens svešinieks te būs gaidīts viesis, ja nāks ar labiem nodomiem. Un lai arī reizēm likās, ka esam mazliet paceļojuši laikā, tomēr tā ir vēl viena vieta, kur gribas atgriezties.

Jums droši vien gribas uzzināt, kas tā par zemi? Tikai pacietību, gan uzzināsiet. Bet pagaidām pamēģiniet uzminēt ;)

P.S. Aizmirsu pieminēt, ka komentāri slēpti. Lai interesantāk. Pēc pirmās pareizās atbildes parādīšu ;)

Izbrauciens uz Britāniju, 2008.g. vasara, ceturtā un pēdējā daļa

Fri, 06 Feb 2009 09:48:21 GMT

Visas daļas te.

Redz, mums te valdība čīkst, ka mazi miesti lemti miršanai, ka jātaisa megapilsētas vai vismaz megapagasti, bet Havortā, kas tāds palielāks miests vien ir, tauta nepukst, bet no sirds ekspluatē savu slavenāko pilsoņu vārdu. Un izskatās, ka tūristu tur ir vairāk kā vietējo. Vismaz uz ~~ielām~~ ielas.

Kaut gan, kas šiem nekaiš, ja slavenākās pilsones ir tādas māsas Brontē :) kam fanu netrūkst ne tikai Britu salās. (Kādu laiku nebijām manījuši mazos japānīšus ar saviem fotoaparātiņiem, bet te tie atkal bija.)

Patiesībā slavenas nav vis māsas Brontē, bet viņu radītā Džeina Eira, ja nu kāds to vēl nezina ;)

Te Brontē māja muzejs. Nav bezmaksas.

Blakus kapi (tādi riktīgi veci ar nosūnojušiem kapakmeņiem) un pie kapiem baznīca, kurā strādājis Brontē seniors.

Starp citu, man vienmēr licies, ka tīreļi ir tādi lieli līdzeni klajumi, bet, ka tie izskatās arī šādi, man bija liels pārsteigums. Tomēr Džeina Eira esot staigājusi tieši pa šādiem.

Tā mūsu ekspedīcija pie britiem beidzās. Vakarā vēl pēdējā pastaiga pa Sautportu un tad jau krāmējam somas un dodamies mājās.

Visas bildes lielākā izmērā šeit.

Izbrauciens uz Britāniju, 2008.g. vasara, trešā daļa

Sat, 31 Jan 2009 10:48:42 GMT

Sākums te.

Pastaigas dabā, tipa, palienes izklaides :) Tas, kā dēļ mēs patiesībā izlēmām piedalīties visā šai pasākumā.

Lake District. Protams, nav iespējams vienā dienā to visu apskatīt, redzējām tikai mazu gabaliņu. Jācer, ka raksturīgāko. Piemēram, apsūnojošos akmens žogus

Pakalnus un ezerus (ezeru rajons, galu galā).

Vecas (vismaz no ārpuses), vīteņiem noaugušas akmens mājas.

Un īstu angļu parku, vismaz man vienmēr ir licies, ka tieši tādiem tiem ir jābūt.

Mājupceļā, paspējām apciemot Sizergh pili, kuras pirmsākumi meklējami 14. gadsimtā. Man jau tādas lietas varen patīk :)

Kurš zina, kāpēc Pufinu salu (Puffin island) sauc tieši tā? Aha, tāpēc, ka tur dzīvo Pufini, jeb latviski alki. Tie ir tādi jocīgi resni putni, kas atgādina lidojošus pingvīniņus. Uz šīs saliņas to ir varen daudz. Putnus var pavērot no kuģīšiem, uz salas nevienu nelaiž, lai nebaidītu putnus. Ap salu uz akmeņiem gulšņā roņi un, mums par lielu pārsteigumi viļņos lēkāja delfīni. Tiesa, delfīnus nobildēt neizdevās, nu varen veikli šamējie :)

Kuģīši atiet no tuvējās Beaumaris pilsētiņas ostas. Pilsētiņa sena, maza, bet tūristu iecienīta. Iespējams šo pašu putnu dēļ.

Beaumaris, starp citu, atrodas Velsā. Un nesakiet, ka tā ir tā pati Anglija, jūs var nesaprast :) Tur pat visi uzraksti, tai skaitā uz ceļa rādītājiem, ir divās valodās, velsiešu un angļu.

Tāpat abās valodās ir tūristu ceļveži un kartes. Reizēm tas ļoti mulsina.

Visiespaidīgākais, manuprāt, bija Jorkšīrdeilas nacionālā parka apmeklējums. Parks, protams, liels, mēs pabijām tikai Malhomdeilā, devāmies tādā pagarākā pastaigā pa tūristu takām.

Takas apzīmētas ar rādītājiem, pamatā ved cauri aitu ganībām, un šīs īpaši neliekas traucēties no kaut kādiem tur tūristiem :)

Pārgājiena mērķis bija Malham cove, viens no iespaidīgākajiem kaļķakmens veidojumiem Jorkšīrdeilā. Jāsaka, bija vērts.

Turpinājums sekos.

Izbrauciens uz Britāniju, 2008.g. vasara, otrā daļa

Fri, 30 Jan 2009 07:12:22 GMT

Sākums te.

Droši vien tikai pašu fanātiskāko dabas mīļotāju ekskursiju plānos netiek iekļautas pilsētas. Mēs laikam pēc tādiem neizskatījāmies, tādēļ dažas apciemojām. Ko nemaz nenožēlojām.

Liverpūle. Daudziem cilvēkiem tā droši vien saistās ar šo

Nu ja, Bītli, kuru muzejs atrodas Alberta dokos. Bet vispār Liverpūle ir pilsēta ar bagātu pagātni un ievērojamu lomu britu un pasaules vēsturē, ne velti pagājušajā gadā tā bija arī Eiropas kultūras galvaspilsēta.

Starp citu, tieši Liverpūle varētu būt labs piemērs tai bieži pieminētajai zebrai, jo vēl septiņdesmitajos te valdījusi pamatīga depresija, kam tagad pat negribas ticēt. Tie paši Alberta doki, kuri fotogrāfijās no 70-tajiem izskatās pēc graustiem, tagad ir elegantu veikalu, izstāžu zāļu un muzeju rajons.

Jāsaka, te viss stipri orientēts uz tūristiem, bet tā neuzbāzīgi, kaut arī ne lēti. Turpat blakus Alberta dokiem apmetušās dažas kuģīšu kompānijas, kas piedāvā izbraucienu pa Mērsijas upi (gandrīz kā Ventspilī, tikai kuģis lielāks). No upes puses redzamā panorāma ar tām divām putniem vaiņagotajām ēkām tiekot uzskatīta par pilsētas vizītkarti.

Tomēr brauciens, manuprāt, nav izdotās naudas vērts, nākošreiz šo laiku es tomēr atvēlētu pilsētai vai muzejiem. Piemēram, muitas muzejam, kuram burtiski izskrējām cauri.

Viena no iespaidīgākajām pilsētas celtnēm ir Liverpūles katedrāle, iekšpusē pat iespaidīgāka, kā no ārpuses.

Savukārt Čestere mūsdienās vien tāda mazpilsēta, kaut savulaik dižās Romas impērijas dibināta un bijusi ne no tām mazākajām. No romiešu laikiem arī šis tas palicis, lielākoties gan zem zemes. Bet, kas nu ir, tas tad cītīgi tiek celts saulītē.

Vēl centra ielās varot saskatīt romiešiem raksturīgo plānojumu, bet mēs, nespeciālisti, vienkārši staigājot to gan tā īsti nemanījām. Toties ļoti patika savdabīgās viduslaiku ēkas, kādas cituviet nebijām manījuši.

Šeit arī redzēju tuvumā īstas strādnieku rindu mājas, i no priekšpuses

i no pakaļpuses

Tās sētas puses jau vispār ir tās interesantākās :)

Tomēr galvenais, kādēļ mēs devāmies šai braucienā, nebija pilsētas, lai cik tās liktos simpātiskas.

Turpinājums sekos.

Izbrauciens uz Britāniju, 2008.g. vasara, pirmā daļa

Wed, 28 Jan 2009 11:20:22 GMT

Lai gan tūristu braucieni organizētās grupās nav visai labi citu zemju iepazīšanai, tomēr tiem ir dažas priekšrocības. Galvenā - par visu kāds jau ir padomājis :) Un, kad mums negaidot piedāvāja šādu braucienu uz Rietumangliju un Ziemeļvelsu, mēs piekritām. Konkrētajam braucienam bija vēl dažas priekšrocības. Nokļūšana Anglijā ar lidmašīnu un apmešanās visas dienas vienā un tai pašā vietā.

Stāvot Rīgas starptautiskajā :) lidostā rindā uz iečekošanos, sāka likties, ka tas bardaks ir raksturīgs tikai šejienei. Kas apstiprinājās, lidojot atpakaļ. Lidošana ar Ryanair, attiecīgi, visai haotiskā iekāpšana, kad katrs cenšas aizņemt viņaprāt labāko vietu, pie viena stumjot bagāžu plauktā. Toties lēti. Salīdzinoši :)

Anglija bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta... Nebija gan aizslēgta, atkal mazliet pastāvējām rindā uz pasu kontroli (Lielbritānija, kā zināms, nav Šengenas zonā) un nu jau varējām apskatīt Džona Lenona Liverpūles lidostu no ārpuses.

Dzīvojām mēs mazā Viktorijas laiku kūrortpilsētā Sautportā (Southport) uz ziemeļiem no Liverpūles, jūras krastā. Tāda simpātiska divu un trīs stāvu pilsētiņa. Piekrastes promenādē pat palmas aug :)

Peldēties jūrā te visai sarežģīti, jo dienā, kad bēgums, jūra ir tik tālu no krasta, ka ūdens malu bez binokļa saskatīt pagrūti. Jūrā ved iespaidīgs pastaigu tilts (pa to pat trmvajs brauc), bet ūdens vienalga nav sasniedzams.

Lai kaut mazliet remdinātu atpūtnieku kāri pēc ūdens atrakcijām, savulaik starp pilsētu un jūru izrakts mākslīgais ezers, vēl joprojām esot lielākais Anglijā.

Pilsētas centrs apbūvēts lielākoties 18. gadsimtā, kad šeit dzīve mutuļot mutuļojusi. Tagad dzīve te vairs nav tik aktīva, tautai citi kūrorti labāki liekas. Man jau gaqn patika, tāda mierīga likās.

Šis ziedu pulkstenis parkā gan ir stipri jaunāks (bilde štruntīga, vakara tumsā taisīta).

Cauru gadu Ziemassvētku lampiņām rotātā Lorda iela esot pilsētiņas ziedu laiku mantojums, šiem, redz, licies, ka nav godīgi Ziemassvētkus tikai ziemā svinēt. Atpūtnieki tak taisni vasarā atbrauc.

Turpinājums sekos.

Ukraina ar savu auto no 5. līdz 13.jūlijam

Tue, 18 Jul 2006 09:55:44 GMT

Te tad nu būs solītā atskaite.

Pirmā diena ir pārbrauciens caur Lietuvu, Poliju. Līdz Lietuvai bez starpgadījumiem, ja par tādiem neuzskata ceļu remontus aiz Bauskas, pēc tam nepareizs ceļš (un tikai sava stulbuma dēļ), rezultātā lieki 100 kilometri un iebraucam Polijā caur Lazdijiem. Tā kā šī maldīšanās ir prasījusi laiku, nakšņojam pie Bjalostokas, kaut plānots bija stipri tālāk uz dienvidiem. Patiesībā, ja nebūtu aizmirsuši, ka Polijā pulkstenis jāpagriež stundu atpakaļ, būtu braukuši mazliet tālāk. Motelis nesajūsmina, alus dārgs, bet labs, vēl izmetam mazu līkumu ar kājām pa pilsētu un diena galā.

Nākošajā rītā pēc ne visai garšīgām brokastīm (ietilpst cenā) dodamies tālāk. Otrajā dienā plānots šķērsot Ukrainas robežu. Braucam caur Bielsk Podlaski, Siemiatycze, Biala Podlaska, Wlodawa, Chelm. Par ceļu nekā īpaša, daudz remontu, ātruma ierobežojumu, Wlodawa - Chelm gandrīz visu laiku betonka, t.i., betona plāksnes, bet lielu bedru nav.

Ap 14:45 piebraucam pie Polijas - Ukrainas robežas Dorohuskā (jeb Jagodinā no Ukrainas puses). Rinda varena, bet, neko darīt, stājamies galā.

Te, priekšplānā ir redzama daļa no mūsu auto. Tur, pie paša apvāršņa, ir redzams mežs, tā ir Ukrainas robeža, kur mums jānokļūst.

Karsts, vienīgā ēna ir pie blakus stāvošajām fūrēm. Rinda virzās pamazām, bet virzās. Kad pēc vairākām stundām pietuvojamies poļu robežsargiem, pienāk kāds vīriņš ar kvīšu grāmatiņu un iekasē kaut kādu vietējo nodevu 3,20 zl. Poļu robežsargi tikai pārbauda pases, bet braucējus laiž cauri mazām porcijām, reizēm pavisam apstājas. Kad arī mēs esam cauri, saprotam kādēļ. Izrādās, rinda turpinās arī starp poļu un ukraiņu robežpunktiem. Turpinām lēnām virzīties, līdz nonākam pie ukraiņu robežsargiem.

Pirmā atkāpe. Ukrainas robeža.
Ukraiņu pusē vispirms cilvēks plankumainā formā mums izsniedz papīra gabaliņu, kur uzrakstīts mašīnas numurs un cilvēku skaits tajā, izskatās, ka tas ir viņa vienīgais uzdevums. Tālāk rinda sadalās trijās, kas, savukārt ļoti lēnām (jo priekšā kāds ik pa brīdim ielien bez rindas) aizvirzās pie pasu kontroles. Tur katram jāaizpilda imigrācijas kartītes, kuru veidlapas nekur iepriekš nez kādēļ neizsniedz. Kartītē jānorāda savi pases dati, auto dati un arī konkrēta Ukrainas adrese, uz kuru dodamies. Labi, ka jau iepriekš esmu par to informēts. Šo adresi der arī iegaumēt, jo ikviens formā tērptais, pat muitnieks, vispirms prasa to.
Kamēr pildām kartītes, citi stāv un gaida. Tad pēkšņi nikns robežsargs visus sadzen pa mašīnām jo esot peresmenka (maiņa). Gandrīz pusstundu skatāmies, kā šie lēnā garā slāj pa teritoriju, uzpīpē, kaut ko apspriež, apkopējas mazgā grīdas un stiklus. Kad nu tā peresmenka ir cauri, izejam pasu kontroli. Pēc tam jāiziet muitas pārbaude. Gan pasu kontrole, gan muita uzspiež zīmodziņu uz tās papīra lapiņas, ko mums sākumā iedeva. Ja sanāk tā kā mums, ka netīšām pabraucām garām muitai :), pie izbraukšanas robežsargs paskatās lapiņā, ka nav viena zīmoga, un liek doties atpakaļ. Sava jēga jau tajā visā laikam ir, bet par darba efektivitāti tomēr uzmācas šaubas.

Kad esam cauri visām pārbaudēm, ejam uz tualeti. Bums! Netīra telpa ar caurumu grīdā. Mjā, vizītkarte...

Ir 21:00, no brīža, kad piebraucām pie robežas, pagājušas 6 stundas. Samainām naudu, nopērku auto apdrošināšanu (kuru vēlāk tā arī nevienam nevajadzēja) un dodamies tālāk.

Otrā atkāpe. Nauda.
Ukrainas nauda ir grivnas un kapeikas. Grivnas kurss pašlaik ir aptuveni 11,5 santīmi par 1 grivnu. Uz robežas gan latus pret grivnām nezin vai samainīsiet, tādām vajadzībām līdzi jāņem dolāri vai eiro, der arī poļu zloti, ja braucat no Polijas puses.
Apgrozībā ir gan papīra, gan metāla nauda. 1 un 2 kapeiku monētas reti kur lieto un arī cenas parasti noapaļo līdz 5 kapeikām. Pieckapeika ir tieši tikpat liela kā padomju pieckapeika, tikai baltā krāsā, tāpat kā 1 un 2 kapeikas. Pārējās monētas ir vara krāsā. Papīra nauda izskatās simpātiska, bet diezgan bieži gadās stipri saburzīta, it sevišķi 1 un 5 grivnu banknotes. Divsimtnieki gan bija smuki gludi :)

Dažus kilometrus no robežas labais ceļš beidzas un sākas drausmīgi izdauzīts asfalts, viss vienās bedrēs. Sākumā aiz pārsteiguma gandrīz apstājos, pēc tam mēģināju lēnām pārvarēt, manuprāt, slikto posmu, bet, kad sapratu, ka labāks nebūs, sakodu zobus, domās lūdzu visus autobraucēju dievus, lai auto kaut kas nenokrīt, un braucu. Tā ap 60 km stundā. Un mēģināju pārvarēt vēlmi braukt vēl lēnāk. Tad arī pirmoreiz pamanīju, kā vietējie brauc pa šādu ceļu.

Trešā atkāpe. Ukrainas ceļi un braucēji.
Sākumā jāsaka, ka braucām tikai pa maģistrālajiem un reģionālās nozīmes ceļiem, cerēdami, ka to kvalitāte mūs nepievils. Kas to deva! Jau dažus kilometrus aiz robežas sākās pamatīgi izdauzīts asfalts. Nākošajā dienā līdz Luckai ceļš bija tikpat briesmīgs. Iebraucot Luckā, pat satiksmes autobuss un lielie kravas auto meklēja kā apbraukt milzīgās bedres pa apmali. Un tas apgabala centrā, uz galvenās ielas! Pēc pirmās dienas pa turienes ceļiem sieva bija gandrīz līdz asarām un teica - viss, braucam mājās. Un viņa pie stūres nemaz nesēdēja.
Patiesībā runa jau nav par bedrēm kā tādām, mums arī to uz ceļiem netrūkst. Arī špūres nav retums. Bet te es vismaz varu būt diezgan drošs, ka uz starptautiskās šosejas aiz līkuma pēkšņi tieši joslas vidū nebūs asfalta pumpa padsmit cm augstumā, kuru ieraugot saproti, ka mašīnai pa vidu to laist nedrīkst, ja negribi tur kaut ko noraut (par to, ka kādiem jau nav paveicies, liecināja stipri apskrāpētās pumpu virspuses). Vai, ka pirms tilta nebūs bedre, kurā mašīnas ritenis ieiet gandrīz līdz pusei. Zīmes? Tās liek tikai tur, kur tādas pumpas un bedres ir bez pārtraukuma vismaz pārsimt metru garumā, kā tas bija uz Ļvovas apvedceļa. Nu, un ceļš Strija - Ļvova vispār ir draņķīgākais ceļš, kādu esmu redzējis savā mūžā. Pēc šiem 50 km es biju vairāk noguris kā pēc 500 kilometriem caur Poliju.
Un kā tad pa tiem ceļiem brauc, jautāsiet? Zemu lido nevis brauc. Brīnums, ka ceļmalās to krustu nav vēl vairāk. Toties nemaz nav brīnums, ka liela daļa auto ir sagrabējuši, tādus vismaz nav žēl triekt pa tām bedrēm. Vai džipi, tādam tās bedres varbūt arī neskādē. Teikt, ka apdzen pārgalvīgi, ir neteikt neko. Līkumus ņem pa iekšmalu, super sajūta, ka kāds šitā uz šosejas izlido pretī manā joslā. Līnijas uz asfalta ir priekš kaķiem. Pilsētās auto tiek novietoti visur, zem zīmēm, krustojumos, citi mēģina izlavierēt, taurē, brauc zem ķieģeļa. Un DAI (autoinspektora) neviena, vismaz ne tur, kur tas lielākais haoss.

Ir vēls, metas krēsla, meklējam naktsmājas turpat robežas tuvumā. Pie pagrieziena uz Ļubomļu atrodam moteli "Euro", kas izrādās ļoti jauks un lēts. Tur arī paliekam.

Nākošajā rītā moteļa kafejnīcā brokastīs apēdam brīnišķīgas pankūciņas ar biezpienu un padzeram rīta kafiju.

Ceturtā atkāpe. Kafija.
Ja ēdienkartē ir kafija ar nosaukumu "Nescafe", tad tā ir šķīstošā, bet tas jāuzmin pašam, jo klāt nekas pierakstīts nav (taisnību sakot, pāris vietās bija gan). Ja prasa dabīgo kafiju (šķīdeni mēs nelietojam), tiek piedāvāta espresso kafija no automāta. Automāti visur vienas firmas, izskatās, ka kāda itāļu kompānija ir pamatīgi iepletusies, vismaz Rietumukrainā. Kafija ir stipra, garšīga, mazās krūzītēs, protams (espresso taču), kofeīna devas uzņemšanai der, bet neder tiem, kuri nav pieraduši pie stipras kafijas. Vēl gandrīz visur piedāvā kapučīno, kas arī ir šķīstošais divi vienā vai trīs vienā. Un tēju, to pašu Lipton vai Tetley mērcējamos maisiņos. Ļvovā parādījās arī turku kafija. Smalkās kafejnīcās negājām, tur droši vien būtu lielāka izvēle.

Arī trešā diena galvenokārt būs pārbrauciens. Vispirms uzpildām degvielu. Benzīntanks turpat pie moteļa, tiesa gan, firma tāda nedzirdēta, tādēļ ņemu tikai 10 litrus.

Piektā atkāpe. Degviela.
Jau iepriekš esam informēti, ka drošāk pirkt degvielu vai nu pazīstamu firmu (tādas gan tur bija tikai Lukoil) vai OKKO, Vesta, WOG uzpildes stacijās. Citur var trāpīties arī draņķis.
A-95 benzīns maksā 4,15 gr., vēlāk dažuviet redzam arī par 4,12 gr., ir arī kaut kur 4,10 gr., bet kas zina, kādēļ tik lēti.

Ceļš līdz Luckai ļoti slikts, vēlāk vai nu esmu pieradis, vai tiešām ir mazliet labāks. Bet negaidītas bedres un asfalta pumpas trāpās ik pa brīdim un neļauj atslābināties.

Pirms Dubno apstājos tieši pirms krustojuma, lai kartē novērtētu tālāko ceļu. Diemžēl, izrādās, ka esmu pārāk tuvu atdalošajai līnijai, un mazliet uz priekšu ir DAI (autoinspekcijas) postenis. Man piedāvā izvēli - oficiāli 89 gr. vai ķepā 50 gr. Nav grūti izvēlēties :/

Ne Luckā, ne Ternopolē neko neapskatām, kaut gan būtu ko, jo līdz vakaram ir jātiek Černovcos, bet pa ceļam ir viens apskates objekts, kuru negribētos izlaist.
Ap 17-iem piebraucam pie milzu ielejas, stāvām nogāzēm, salīdzinoši līdzenā apvidū. Ielejas vidū uzkalns, uz tā divi torņi, kas atlikuši no savulaik lielās Červonogradas pils.

Skats fantastisks, liekas ka tas viss ir kaut kādu ne Zemes iemītnieku radīts. Lejā tek upīte, tur ir arī Ukrainā augstākais līdzenuma ūdenskritums Džurins.

Uz leju ved īsts kalnu serpentīns, ceļš ūdens izskalots, akmeņains, bedrains, bet es tomēr braucu. Vietējie brauc lejā un augšā lielā ātrumā, pamanās pat apdzīt. Pie ūdenskrituma un upītes tusējas tauta, ir pat improvizēta disene, cilvēki plunčājas ūdenskritumā.

Pils šeit atradusies jau pirms 14.gs., bet akmens cietoksnis uzcelts 17.gs. 1778.g. cietoksnis pārbūvēts par neogotisku pili, saglabājot divus cietokšņa torņus. Diemžēl, pēc diviem pasaules kariem un padomju perioda pāri palicis visai maz.

Tikuši augšā vēl uzmetam aci ielejai un dodamies tālāk. Nolemjam nebraukt iekšā Černovcos, bet nakšņot kādā no moteļiem. Piestājam Mamajivcos, motelis izskatās ciešams, cena pieņemama, paliekam. Naktī aiz loga bļaustās piedzērušies bāra apmeklētāji, bet par tādu cenu jau neko īpašu nevar vēlēties :)

Ceturtā diena. Dodamies uz Kameņec-Podoļskij. Tā ir sena pilsēta, radusies 11.gs. beigās, bet daudzi vēsturnieki uzskata, ka apmetnes tur dibinājuši jau romiešu leģionāri. Šī vieta ir ievērojama ar to, ka Smotričas upe šeit tek pa dziļu kanjonu ar stāvām akmens sienām un veido lielu meandru, ieskaujot 121 ha lielu pussalu, ko ar apkārtni savieno tikai šaura iežmauga (ja grūti iztēloties, te ir vecpilsētas karte). Vietā, kur loka gali satuvojas, atrodas Vecais cietoksnis.

Cietoksnis un pilsēta tikuši ieņemti tikai divas reizes. Kā stāsta leģenda, turku sultāns Muhameds, skatoties uz pilsētas mūriem, jautājis: "Kas uzcēlis šo cietoksni?" Dzirdot atbildi: "Allahs", ar vārdiem: "Tad lai Allahs arī to ieņem", aizvedis savu armiju prom no Kameņecas sienām. Pašlaik Vecajā cietoksnī ir muzejs. Pērkam biļeti un ejam iekšā.

Pavadām cietoksnī labu laiku, tad pāri cietokšņa tiltam dodamies uz Vecpilsētu.
Cietokšņa tilts ir viena no senākajām Centrālās un Austrumeiropas inženierbūvēm, iespējams, to sākuši celt jau Romas imperatora Trajāna leģionāri. Tilts ierakstīts UNESCO 100 arhitektūras mantojuma pieminekļu sarakstā.

Pilsētā gadu simtiem sadzīvojušas dažādas tautas un tajā apvienojušās dažādu kultūru iezīmes. Amizants piemērs ir pie Pētera-Pāvila katoļu katedrāles esošais turku minarets, kura virsotnē novietota 4 metrus augsta zeltīta Madonnas statuja. Madonna tiek uzskatīta arī par visas pilsētas aizbildni.

Vecpilsēta ir Ukrainas Valsts vēstures un arhitektūras rezervāts. Tajā notiek rekonstrukcijas darbi, bet acīm redzami trūkst naudas, darbu apjomi ir mazi, ļoti daudz pussabrukušu ēku. Bet pilsēta ir jauka un mēs tajā pavadījām 5 stundas.

Tālāk dodamies atpakaļ uz Černovcu pusi, bet pa ceļam mums vēl ir Hotinas cietoksnis, kas Dņestras krastā stāv jau kopš 13.gs. Sākumā baidos, ka būs pagrūti atrast, bet, kā par brīnumu, neuzkrītoša norāde aizved mūs pareizajā virzienā.

Sestā atkāpe. Ceļa rādītāji un tūrisma infrastruktūra.
Uz lielajiem ceļiem ceļa rādītāji ir. Tiesa, varētu vēlēties, lai to būtu vairāk, jo reizēm nav pārliecības, ka brauc pareizajā virzienā. Toties pilsētās ir bēdu leja. Lielākā problēma ir tā, ka ļoti daudzām pilsētām nav apvedceļu un maģistrālās šosejas iet tām cauri. Visdrošākā metode pareizā virziena atrašanai ir ņemt mēli, t.i., jautāt cilvēkiem. Vienmēr saņēmu atsaucību, ja kāds ko nezināja, tūlīt apturēja citus un precizēja atbildes. Katrā ziņā, ja ir mēle mutē, apmaldīties grūti.
Tieši tāpat ir ar dažādu tūrisma objektu atrašanu. Gandrīz nekur nav nekādu norāžu, nemaz nerunājot par plāniem. Tūrisma informācijas centru, kādi pie mums ir gandrīz ikvienā rajona pilsētā, tur vai nu nav, jeb tie ir ļoti labi noslēpušies.

Cietokšņa mūri ir patiešām iespaidīgi

Cietoksnis apbrīnojami labi saglabājies, pašlaik tajā notiek atjaunošanas darbi.

Ielūkojamies arī pagrabos

un tad dodamies meklēt naktsmājas Černovcu tuvumā.

Tādas atrodam Bojani, kur tieši šosejas malā ir viesnīca. Blakus ir picērija ar labu alu un atvēsinātu gaisu. Lētais numurs gan, diemžēl, ir ar logu uz šosejas pusi, bet esam pietiekoši noguruši, lai mašīnu troksnis pārāk netraucētu.

Piektā diena. Kaut gan Černovci ir visas Bukovinas galvaspilsēta un dažkārt tiekot saukta par Ukrainas Mazo Vīni, nolemjam nekratīties uz tās centru pa bedraino bruģi un pārpildītajām ielām, bet doties uz Karpatu pusi. Ceļš gandrīz nepārtraukti ved caur apdzīvotām vietām. Pirmā lielākā ir Kolomija, pa kuras centra ieliņām izmetam līkumu ar kājām. Simpātiska mazstāvu apbūve, bet kopumā nekā aci piesaistoša.

Tālāk jau pamazām ceļš vijas pa ieleju uz augšu un uz leju līdz pie Deljatinas jau ir pilnīgi skaidrs, ka esam kalnos. Pēc laiciņa iebraucam Jaremčē. Tā ir pilsētiņa, kas izstiepusies kalnu ielejā gar galveno ielu, kas tā arī saucas Golovna vulica. Jaremče ir viens no labākajiem Karpatu klimatiskajiem kūrortiem un tiek uzskatīta par Karpatu tūrisma galvaspilsētu. Tiesa, mēs tā arī īsti nesapratām kādēļ, bet, iespējams, tādēļ, ka šeit visapkārt atrodas daudzas slēpošanas trases (galvenā tūristu masa Karpatos ierodas ziemā, vasara tur ir tukšā sezona) un citi tūristu iecienīti objekti, piemēram, Ukrainas augstākā virsotne Goverla (2061 m), šeit ir daudz apmešanās vietu, labi attīstīts transports.

Kādā benzīntankā taksometra vadītājam apjautājos, kur varētu pārnakšņot, un viņš mūs aizved uz savu privāto pansiju, kur tad arī apmetamies. Tā kā ir tikai pusdienlaiks, dodamies uz galveno Jaremčes tūrisma objektu - ūdenskritumu Probij.

Pie tā ir arī suvenīru tirdziņš, kur pārdod visu ko, sākot no aitādām un beidzot ar koka nieciņiem, kam lemts pārklāties ar putekļiem kādā plauktā. Turpat var arī paēst, ko arī izmantojam.

Vēlāk paklaiņojam pa pilsētu un nolemjam uzrāpties sānu ieliņās, kas ved kalnup. Ieklīstam vietās, kur, vismaz pēc manām domām, ar auto nemaz nevar izbraukt. Bet riepu pēdas liecina, ka var gan.

Un par to liecina arī auto māju pagalmos. Tiesa gan, tie ir tādi nopietni - Land Rover, Lada Niva, UAZ, ZIL 133 utt. Un nedomājiet, ka tādās vietās dzīvo mazturīgi cilvēki, tur viena otra māja ir stipri jauna un, vismaz mūsu uztverē, pabieza.
Vēl, pēc kaimiņa padoma, aizejam līdz minerālūdens avotam un uzpildām vienu pudeli. Šis ūdens esot ļoti veselīgs gremošanas sistēmai. Garšo labi.

Pansijas saimnieks tā kā piedāvā mums noorganizēt kāpienu Goverlā, bet ir ļoti karsts un mēs neesam pārliecināti, ka 5 stundas kalnos ir tas, kas šādā laikā mums vajadzīgs. Arī viņš it kā tam piekrīt, un tā nu mūsu kalnā kāpšanas aprīkojums paliek neizmantots.

Sestā diena. Aizkarpati. Vispirms gan jāpārbrauc Jabluņicas pārejai (931 m). Pāreja ir apaugusi ar kokiem un nekā īpaša no turienes neredz.

Augšā ir pieturvieta, atkal suvenīru tirdziņš, bet pa ceļu klīst vairākas govis, kas vienkārši ignorē garāmbraucošās automašīnas.

Tālāk ceļš vijas pa Tisas upes ieleju un nepārprotami ved uz leju.

Mūsu sākotnējos plānos bija paredzēts apskatīt arī Siņevir ezeru kalnos, bet pēc aprakstiem ceļš uz turieni ir slikts un tagad mēs jau zinām, ko varētu nozīmēt slikts ceļš un ka tādos ceļos ar mūsu auto labāk nerādīties, tādēļ nolemjam to izlaist. Žēl, protams, bet vēl sliktāk būtu iestrēgt kaut kur kalnu ceļā.

Līdz Rahovai ceļš labs (protams, Ukrainas izpratnē), tūlīt aiz Rahovas kārtējais pārsteigums, aiz līkuma pēkšņi ceļa remonts, knapi paspēju sabremzēties pirms pamatīgām bedrēm. Te gan vainīga daba, izskatās, ka nesen bijis nogruvums, kura sekas tiek likvidētas. Tomēr brīdinājuma zīmes pirms remontējamā posma nevienas.

Netālu aiz Rahovas robežsargu postenis, iebraucam pierobežas zonā. Mūsu dati tiek pierakstīti, barjera atvērta, braucam. Pēc pārsimts metriem piestājam, jo te ir kontinentālās Eiropas ģeogrāfiskais centrs, kuru 1887.g. te iezīmēja Austroungārijas ģeogrāfi.

Nofotografējamies, tad ejam paēst simpātiskā kolibā, kur gar sienām sakārtas dažādas senlietas. Attieksme pret klientu gan tur diezgan vienaldzīga, bet ēdiens labs.

Nākošā pieturvieta Solotvino. Šeit sāls iegūta jau Romas impērijas laikos un ir bijusi viena no svarīgākajām eksporta precēm. Sāls ieguve turpinās arī pašlaik. Esot arī raktuvju muzejs, bet mēs to nemeklējam. Aptuveni pirms simts gadiem kādas igruvušas šahtas vietā izveidojušies sālsezeri. Tajos minerālu koncentrācija esot tāda pati kā Nāves jūrā, tādēļ šeit sabrauc cilvēki, kuri vēlas izbaudīt peldes sālsūdenī. Tautas daudz, uz ielām diezgan uzbāzīgi piedāvā istabas, ap ezeriem putekļi, netīrība, diezgan neomulīgs skats.

Bet paši ezeri diezgan tīri, tiesa, brīvas pieejas praktiski nav, visapkārt saceltas atpūtas bāzes (tā viņi to sauc), bet cenas demokrātiskas, 2 - 5 gr. no cilv., iekšā ir kafejnīciņas, zviļņi, dušas, autostāvvietas, vārdu sakot, bizness plaukst.

Mēs gan nepeldamies, bet dodamies tālāk.

Aizkarpatos ceļi daudz labāki kā pirms tam, apkārtne viegli viļņota, labības lauki, simpātiski ciematiņi, žogi apauguši ar vīnogām, ceļmalās pārdod pašgatavotu vīnu. Vīna darīšana gan Aizkarpatos ir ienākusi samērā nesen, Austroungārija impērijas laikos, kad šeit ieradušies vīnogu audzētāji un vīndari no Austrijas, lai pamēģinātu vai klimats ir vīnogulājiem labvēlīgs. Tāds tas bijis un tagad te redz arī vīnogu laukus. Vinogradovā atrodas vīna darītava, kur ir iespējama arī vīnu degustācija. Bet tas nav mums pa ceļam, mēs jau esam Mukačevā.

Mukačevas ievērojamākais tūrisma objekts ir pils Palanok. Tā atrodas pilsētas nomalē uz vulkāniskas izcelsmes paugura.

Celta 14.gs., vairākkārt paplašināta, sastāv no trīs daļām, kas celtas dažādos laikos. Ar pili saistās daudzas Aizkarpatu un ungāru vēstures epizožu. Diemžēl, tā atvērta tikai līdz 18:00, tādēļ mums ir maz laika izstāžu aplūkošanai, bet no pils teritorijas neviens ārā nedzen un mēs prom dodamies pēdējie.

Tuvojamies Užgorodai un atkal lūkojam pēc naktsmājām. Nolemjam apmesties viesnīcā "Kamelot", kas atrodas ap 10 km no Užgorodas uz ziemeļiem Kamjaņicā pie Ņevicjkes pilsdrupām. Šī viesnīca ir visdārgākā visā mūsu braucienā, bet ir to vērta.

Septītā diena sākas ar kārtīgām brokastīm, kas ietilpst viesnīcas cenā. Tad kāpjam augšā uz Ņevicjkes pilsdrupām. Vispirms nonākam pie kaut kādas izbijušas pionieru nometnes korpusiem, turpat ir Vāgnera parks un strūklaka, kas darbojas pēc savienoto trauku principa, t.i., tās darbināšanai nekādi sūkņi nav vajadzīgi.

Turpat blakus ir pašas pilsdrupas, tagad tur strādā arheologi. Viņi piedāvā ekskursiju par samaksu, mēs nolemjam iztikt.
Ņevicjkes pilij savulaik ir bijusi liela stratēģiska nozīme, jo tā atradās pie tirdzniecības ceļa starp Ungāriju un Galīcijas-Volīnijas kņazisti. Ar pili saistās daudzas leģendas, viena no tām stāsta, ka senos laikos tur slēpuši līgavas un nosaukums esot bijis "ņevestskij" (līgavu).
Pils esot būvēta itāļu stilā, tā stāsta zinātāji, un bijusi grūti ieņemama. Pils centrā ir augsts tornis ar atsevišķu ieeju (tādus torņus sauc par donžoniem), augšā vēl nesen esot bijusi skatu platforma, pašlaik tajā nevar uzkāpt.

Citi torņi un būves nav mazāk iespaidīgas. Pili apjož dziļš grāvis un ārējie vaļņi. Ieeja pilī izveidota ārkārtīgi viltīgi, sākumā pat grūti saprast, kur ir vārti. Tie atrodas ieejas tornī otrā stāva līmenī, no torņa uz pili ved šaura, taisna galerija.

Lai piekļūtu vārtiem no ārpuses, ir bijis jāiet pa paralēli pils mūrim uzceltu koka tiltu, kas gājis riņķī vārtu tornim vairāku metru attālumā no tā, pie tam tā, lai, bruņiniekam ejot uz vārtiem, viņa labais, ar vairogu neaizsargātais sāns būtu pavērsta pret pils šaujamlūkām. Tad vārtu priekšā tilts pagriezies asā leņķī pa labi uz vārtu pusi, lai nebūtu vietas, kur novietot vārtu dragājamo ierīci. Ienaidniekam uzbrūkot, aizstāvji varēja tiltu nojaukt un tad pilī iekļūt kļuva gandrīz neiespējami, jo vienīgie vārti atradās virs stāvas nogāzes otrā stāva augstumā. Vēl tagad ir saglabājušies no akmens mūrētie tilta pamati.

Tālāk dodamies uz Užgorodu. Labu laiku mēģinām atrast vietu, kur novietot auto, kas nav viegli (ja vien nav vēlēšanās nostāties zem zīmes, kā to dara vairums vietējo).

Ielas samudžinātas, kā jau vecpilsētā, satiksmes organizācija nejēdzīga, vienu reizi pat izdodas pabraukt zem ķieģeļa, jo ielas malā stāvošie autobusi zīmi aizsedz. Beidzot auto novietots un sākam meklēt kā nokļūt pilī, kura redzama kalna galā. Kāda sieviete, kam prasām ceļu, jautā, vai nevarot stāstīt ungāriski. Tas nav nekāds brīnums, jo šeit ungāru ir daudz, apdzīvoto vietu nosaukumi daudzviet norādīti arī ungāru valodā.

Septītā atkāpe. Valoda.
Ukrainā visi saprot krieviski. Vismaz man tāds iespaids radās. Runā gan pārsvarā ukrainiski. Uzdodot jautājumu krieviski, atbilde visdrīzāk būs ukraiņu un krievu valodas sajaukumā, gadās, ka jāpārprasa, ja to ukraiņu vārdu ir pārāk daudz :)
Polijā, savukārt, jārunā poliski. Tā kā to nu mēs neprotam, tad mēģinājām gan angliski, gan krieviski. Kaut kā jau sazinājāmies, vismaz neēduši nepalikām :)

Pils celta 10.gs., vairākkārt pārbūvēta. Tajā ir pastāvīgās dabas un etnogrāfijas ekspozīcijas, ir arī dažas jaukas izstādes. Atjaunotas arī dažas telpas, kas kādreiz piederējušas augstākajai garīdzniecībai.

Tomēr iekšā ož pēc pelējuma gan burtiski, gan pārnestā nozīmē, un esmu priecīgs, iznākot svaigā gaisā.

Pilij blakus atrodas Aizkarpatu koka arhitektūras brīvdabas muzejs. Tur gan izrādās brīvdiena, mājas ir slēgtas, bet teritorijā par puscenu var iekļūt un mēs to arī izmantojam.

Pie kādas no muzeja mājām aug milzīga resnuma ķirsis, no kura pārgatavās ogas krīt pakšķēdamas, tās ir tik gatavas, ka izjūk, tām tikko pieskaroties.

Muzeji izstaigāti un dodamies uz auto, jo mums priekšā vēl brauciens pāri kalniem uz Ļvovu. No Užgorodas līdz Strijai ir uzbūvēta jauna brīnišķīga šoseja,

satiksme nav pārāk intensīva un beidzot arī es varu paskatīties uz ainavām, kas paveras visapkārt.

Toties pēc Strijas... murgs 50 km garumā. Un, kad mēs iebraucam motelī "Katerina" uz Ļvovas apvedceļa, man ir pilnīgi vienalga, kādi tur apstākļi, galvenais, lai nav jābrauc tālāk.

Astotā diena. Ļvova. Apgabala centrs, Rietumukrainas ekonomiskais un kultūras centrs. Izveidojusies 13.gs., bijusi Galīcijas-Volīnijas galvaspilsēta. Ilgu laiku piederējusi Polijai, arī Austrijai. Pārdzīvojusi daudzus karus un ugunsgrēkus, tagad tajā atrodama dažādu laikmetu un stilu arhitektūra.
Iebraucam tuvu vēsturiskajam centram, bet tālāk dodamies kājām, jo mani nemaz nesajūsmina perspektīva mīcīties ar auto pa pārpildītām centra ieliņām. Aizejam samērā ātri, mēģinam noorientēties, kas sākumā īsti neizdodas, bet tad atrodam operteātri un nu jau viss ir skaidrs.

Paši ļvovieši savu Operu uzskatot par trešo skaistāko pasaulē aiz Vīnes un Odesas operteātriem. Nevaru spriest, bet ēka ir skaista, tas nu tiesa. No Operas sākas Brīvības prospekts, kas ir patīkama vieta pastaigām.

Vecpilsēta ir tepat blakus, tās centrā atrodas laukums Rinok un tā centrā rātsnams. Laukumā un pieguļošajās ielās notiek grandiozi rekonstrukcijas darbi.

Ēkas ap laukumu ir dažāda vecuma un stilu. Ēkā nr.4 (ar melnu fasādi - "Čornaja kameņica"), ēka Nr.5 un Korņakta pils (ēka nr.6) ir Vēstures muzeja filiāles.

Korņakta pils iekšpagalmā ir vērts ieiet. Tas gan ir par naudu, bet biļetes cena ir tikai 50 kapeikas, fotografēšanas atļauja gan maksā 6 gr. Nams celts 1580.g., iekšpagalms izbūvēts itāļu stilā.

Vecpilsētā ir daudz baznīcu, arī konfesijas pārstāvētas dažādas. Pilsētas eiropeisko izskatu izmantojuši arī kinoļaudis. Armēņu baznīcas (1363.-70.g.) pagalmā esot filmēti "Trīs musketieru" (ar Bojarski) kadri.

Vecpilsētas malā stāv piemineklis Ivanam Fjodorovam, krievu drukātā vārda tēvam, kurš te darbojies kādu laiku pēc bēgšanas no Maskavas. Pie pieminekļa stihisks grāmatu tirdziņš.

Kopumā Ļvovas vecpilsēta atstāja patīkamu iespaidu. Tā ir vieta, kur gribas atgriezties, bet mums jādodas tālāk. Atpakaļ uz vietu, kur atstājām auto, pāris pieturas braucam ar tramvaju, biļete maksā 50 kapeikas.

Tālāk ceļš ved uz robežas pusi. Vēl pēdējoreiz uzpildam lēto Ukrainas benzīnu un tad jau robeža, Rava Russkaja (Polijas pusē Hrebenne). Šoreiz tās šķērsošana aizņem 35 minūtes. Ukraiņus interesē vai nevedam antikvāras lietas un valūtu. Mums gan ir valūta, bet, kad viņi uzzina cik, tad zaudē jebkādu interesi :) Poļus, savukārt, interesē, vai mums nav alkohols un cigaretes.

Iebraucot Polijā, gandrīz asaras saskrien acīs. Beidzot normāls ceļš! Šoreiz braucam caur Ļubļinu, tur mazāk ceļu remontu un satiksme arī, izrādās, nav nemaz tik intensīva. Aiz Miedzyrzec Podlaski sākam meklēt naktsmājas. Kādā benzīntankā pirms Losice ir arī motelītis, blakus redzam vairākas fūres, tas liecina, ka vieta nav slikta. Tā arī izrādās un paliekam šeit.

Devītā diena. Tuvojamies mājām. Šoreiz Lietuvā iebraucam caur Kalvariju. Nogurums ir liels, ceļš vienmuļš, kilometri rūk lēni, bet neatlaidīgi. Pirms Latvijas robežas sākas ceļu remonti, tāpat no robežas līdz Bauskai. 22:10 esam mājās. Kopā 9 dienās nobraukti 3492 km. Nogurums pamatīgs un galvā nevienas sakarīgas domas.

Visas bildes te:
http://foto.inbox.lv/aizliegts_v/ukraina_2006

Tagad par praktiskajām lietām. Ja nu vēl kāds tomēr sadomā tur doties :)

Cik tas viss izmaksāja

Kopā ap 310 latiem, no tā degviela 130 Ls, ceļojuma apdrošināšana 6 Ls, Ukrainas OCTA uz robežas 89 gr. (ap 10 Ls). 50 gr. samaksāju DAI (ceļu policijai), biju apstājies neatļautā vietā taisni šamējā acu priekšā.

Cenas. Muzeju biļetes maksā 4 - 5 gr. Par fotografēšanu dažos muzejos jāmaksā papildus 1 - 2 gr., vienīgi Užgorodas pilī bija 10 gr. Maksas autostāvvietas ap 2 grivnām. Tramvaja biļete Ļvovā 50 kapeikas (6 sant.).
Ēšana kafejnīcās, kolibās, bāros un citās sabiedriskajās ēstuvēs izmaksāja no 25 līdz 50 gr. (3 līdz 6 Ls) uz diviem, bet tas, protams, atkarīgs no katra apetītes un ēstuves izvēles. Espresso tasīte 3,50 gr., tēja 2 - 2,50 gr. Augļu sulas, lai cik tas nebūtu dīvaini, dārgākas kā te, arī arbūzi mazliet dārgāki (bet izskatījās pēc ievestajiem), tomāti gan vietējie un lētāki, pat ievērojami. Neko citu mēs tur īpaši nepirkām.

Naktsmājas

Visur izvēlējāmies lētāko, jo mūsu mērķis bija tikai pārnakšņot. Pieņemu, ka dažviet dārgāki numuri būtu atstājuši labāku iespaidu. Cenas norādītas par divvietīgiem numuriem.

Polijā
Motelis "Viking" pie Bjalostokas. Dārgs (130 zl. + 5 zl. par auto) un savai cenai neatbilstošs. Cenā gan ietilpa brokastis, bet tā omlete bija visai nebaudāma un nekā cita jau tajās brokastīs nebija. Neiesaku.
Benzīntanka motelītis pirms Siematicze no Ļubļinas puses. 70 zl. Mierīgi, klusi, kafejnīcā skan neuzbāzīga mūzika. Iesaku.

Ukrainā
Motelis "Euro", pirms pagrieziena uz Ļubomļu (ap 16 km aiz robežas), (+38 03377 24904). 95 gr. + 6 gr. par auto. Kluss, laba kafejnīca. Iesaku.

Motelis Mamajivcos, pirms Červonciem no Ternopoles puses. 70 gr., grib ķīlā pasi. Blakus bārs, naktī dzērāji bļaustījās. Nepatīkams iespaids. Neiesaku.

Viesnīca "Bukovinska Zorka", Bojani, pirms Černovciem no Kameņec-Podoļskij puses. Parastais numurs ielas pusē 120 gr. + 10 gr. auto. Ir arī pusluksa numuri par 180 gr., cenā brokastis, neatrodas ielas pusē, kas svarīgi, jo satiksme visu nakti. Blakus picērija. Iesaku, bet labāk numuru sētas pusē.

Privātpansija "Zatišok", Jaremča (+38 03434 21647; +38 067 7568588). 70 gr. Iesaku. Kaut gan Jaremčā dabūt naktsmājas vasarā nav problēmu, jo to tur ir milzum daudz, reklāmas un norādes uz gandrīz katra stūra, cenas arī aptuveni vienādas. Daudzu pansiju, arī šīs, saimnieki ne tikai izmitina tūristus, bet arī organizē viņiem ekskursijas pa apkārtni, daudzi tur apmetas uz ilgāku laiku.

Viesnīca "Kamelot", Kamjaņica, apm. 10 km no Užgorodas, (+38 0312 731933; +38 0312 731955). Padārgi (parastais 200 gr., puslukss 290 gr., par auto noviet. 5 gr.), bet atbilstošs cenai. Cenā brokastis, pie tam ir izvēle. Tieši blakus kalnā Ņevicjkes pilsdrupas. Iesaku.

Motelis "Katerina" pie Ļvovas apvedceļa un Strijas šosejas krustojuma (+38 0322 971954). Parastais 90 gr. + 3 gr. auto. Var jau būt, ka dārgāks numurs būtu labāks, bet atmosfēra nelikās patīkama. Neiesaku, ja vien nav spiedoša vajadzība.

Un noslēgumā. Bija vērts. Es nožēloju tikai to, ka kalnus redzējām vairāk pa auto logu un vispār bijām pārāk tālu no dabas. Karstums un mūsu auto nepiemērotība turienes ceļiem ienesa savas korekcijas plānos. Bet gan jau vēl kādreiz tur atgriezīsimies. Ja ne šajā dzīvē, tad nākamajā.

Thu, 18 Aug 2005 08:16:42 GMT

Liekas, esmu parādā vēl vienu ceļojuma atskaiti. Kaut vai to Cibiņu dēļ, kuri man sadeva tik daudz padomu par Berlīnes apskatīšanu.

Galvenais brauciena mērķis - Londona. Maršruts Šļubice/Frankfurte pie Oderas - Brisele - Brige - Londona - Braitona - Parīze - Berlīne. Īpašais pasākums - Jāņu ielīgošana Rovfantā (tā ir tā mājiņa pašā kartes vidū).

Patiesībā šoreiz īpaši daudz nerakstīšu, tikai dažas bildes un šis tas no tā, kas palicis atmiņā.

Šļubicē alus noteikti ir tikpat labs kā Vācijā, kā gan citādi visas alus dzertuves būtu pilnas ar vāciešiem. Un tirgū bez problēmām var runāt vāciski. Bet pārdevēji tādi paši kā citur, ka tikai apčakarēt pircējus.

Savukārt otrā krastā, Frankfurtē, piemin zinātniskā sociālisma (hmmm, man mācīja, ka komunisma) pamatlicēju.

Vienu gan nesapratu, vai te Markss ir dzīvojis (māja tā kā pārāk jauna izskatījās), jeb tā plāksne tikai tā, joka pēc pielikta.

Brisele. Čurājošais puisītis čurā. Bez pārtraukuma. Laikam tāpēc neaug lielāks.

Bet sētnieki tur mostas vēlu un ielas sāk kopt tā ap astoņiem. Nav brīnums, ka šamējie Rīgu sauc par tīru pilsētu.

Brigei pat ar veselu dienu nepietiek. Nu, vismaz tad, ja nelīst lietus.

Nez, kuras krāsas apokalipses jātnieks šis ir. Tur visi bija vienā krāsā.

Uz prāmja Kalē - Duvra

ir pēdējā iespēja nopirkt angļu elektrības štepseli, pašā Lielbritānijā tādu atrast nav viegli. Nezinātājiem - Lielbritānijā sienas kontaktos mūsu štepseli nevar iespraust, bez adaptera līdzpaņemtais fēns var izrādīties lieks.

Londona. Protams, visi jau bildē vienu un to pašu

Šeit varat mēģināt atrast trīs Londonas simbolus :)

Un šajās ēkās ik dienas apgrozās tāda nauda, kas mums diez vai pat sapņos ir rādījusies

Bet nakts visam piešķir mazliet romantikas

Anglijas meži pilni ar rododendriem un efejām. Efejas gandrīz tādas pašas kā mūsu puķu podos :)

Laucinieki ar kājām nestaigā. Un pareizi dara, jo ceļi, kaut asfaltēti, ir vienas mašīnas platumā un tādu platu nomaļu kā mūsu ceļiem tur nav. Tātad nav arī pa kurieni iet gājējiem. Toties bija gājēju/riteņbraucēju/zirgu ceļš (tā vismaz tur bija rakstīts). Un visi pretīm- un garāmgājēji un braucēji sveicina un atņem sveicienu :) Jauki tā kaut kā.

Parīze. Vakars. Sēnas krastmala. Tā vien gribējās paņemt vienu pudeli un pievienoties :)

Kur nu bez šādas bildes

Paldies visiem, kas deva padomus, ko skatīt Berlīnē. Izrādījās, ka Zoo un akvārijs bija tik interesanti

ka neatlika laika, lai paspētu vēl kaut ko, tik vien iznāca kā ar 100. autobusu līdz Alexander Platz un tad caur Potsdamas laukumu atpakaļ.

Bet veikalā nopērkamie gatavie salātiņi vāciešiem ir garšīgi. Mmmm...

Kas tad vēl tāds?

Vācijā laikam lieli kurmji dzīvo, visur šitādi milzīgi kurmju baidāmie

Angļu ceļazīmes reizēm ir interesanti palasīt

Ko darīt sunītim, kamēr saimnieks iestiprinās?

Ja jau suņiem ir pašiem savs bārs, tad noteikti arī labierīcības