9. Aprīlis 2009

• Sava ceļa gājēja
• 9.4.09 08:54
• Es vēl esmu jauna. Un jau gudra! Vēl skaista, bet jau ar pieredzi!
  
  ...kad man jāvizualizē vārds “brīvība”, es vienmēr redzu savas bērnības vasaras: viss zied, mežs smaržo, un es tāda sīka, divām bizēm un pa vistu sūdiem sabristām kājām, dipoju uz visām pusēm, kur acis rāda. Tāda sajūta... No turienes jau es nāku.
  
  Visi grib, lai tas otrs cilvēks viņiem ir ērts. Skolotāji grib ērtus skolēnus, vecāki grib ērtus bērnus, vīri – ērtas sievas. Bet es neesmu īpaši ērta. Es neatbilstu citu sapņiem par mani, man par sevi ir savējie.
  
  Manī bija ieslēgusies pilnīga vienaldzība. Nebija nekādu prasību un neko nevajadzēja. Savā ziņā pilnīgs rokenrols – dzīvoju reibonī, kas sāpina, un vienlaikus šīs sāpes izbaudīju.
  
  ...man ir svarīgi zināt. Zināt! Ja kaut ko nezinu, es izdomāju savus piectūkstoš variantus.
  
  Un tagad iedomājies to situāciju: nāk mājās pārgurusi sieviete, rokās vēl kaut kādi pārtikas maisi... Es, sīks, izgulējies skuķis, ieraugu viņu nākam un kopā ar suni nevaldāmā, mežonīgā priekā skrienu pretī! Pieskrien un jūti, ka tas cilvēks domā tikai par vienu. Par gultu. par atpūtu no visiem. Bet es tik gāžos ar savu maza bērna prieku virsū. Nu protams, ka viņa saka: liec man mieru. Liec mieru vienreiz, liec otrreiz... Trešo reizi jau vairs neskrien pretī. Un tā tas iegājās.
  
  /Ieva Kerēvica intervijā “Sava ceļa gājēja”/
  
• 0+