22. Februāris 2006
- Manas domas viņas vārdiem
- 22.2.06 11:17
Mans mērķis ir mācīt jūs pa īstam priecāties. Ne jau tā kā tagad - dzert, snovot vai ar ģimeni aizbraukt uz Krasta ielas "Lido". Bet visu pārvēršot. Kūstošajam ziemas rītam uzliksim krāsainus filtrus, un jūs ieraudzīsiet pasaules pirmā miera rīta saullēktu. Tad es tā - klikš - ar pirkstiem, apklusīs nesaskaņas, sāksies salūts. Maniem darbabiedriem, iznākot no tualetes, šorīt būs putnu un zivju galvas, lai interesantāk. Tad es iziešu ielās un pretimnācēji sagrupēsies pa klasēm, un dejos, citas kustības būs iestudējušas krievu dāmītes kažokos, citas - gara auguma vīrieši, vēl citas, nemanāmas, bet kompozīcijā efektīvas - vecenītes ar štociņiem. Konduktore, prasot naudu par biļeti, to nodziedās R&B stilā. Bet vārnas, katra savā tonalitātē ķērkdamas, veidos pavadījuma harmoniju.
Nākamajā mirklī viss, kas šobrīd ir nieks, viss skaistais, ko mēs viens otrā (it sevišķi manī!) nepamanām, kļūs svarīgs. Veids, kā tu iestājies durvīs, samulsti, nokavējies, pieskaries kāda rokai, būs jēgpilns un atmiņā paliekošs. Būs šajā jaunajā pasaulē jēga aiziet pa apsnigušu ceļu mežā, uzvilkušam mēteli, kas izceļ vidukļa līniju, aiziet, kamēr tavu siluetu lēnām aizsedz sniegpārslu sega, būs jēga, jo kāds noteikti stāvēs pie loga un ilgi noskatīsies pakaļ. Visi visu sapratīs, nebūs nekas jāpaskaidro, jo, ja pasaka, tad visu sabojā.
(..) Bet dziļumā nekas jau nav mainījies, tu esi tikpat vientuļš un tāds pat ideālists. Tikai vairs nespēj priecāties. Tu iestājies durvīs, melnās bruņās tērpts, varbūt pat viss no dzelzs, protezēts, un nosēcies kā liels suns, noskatīdamies lielajā meža diskotēkā, kur pekainīši - tāda meža iemītnieku tautiņa - dejo ar zvaigžņu armijas karavīriem.
(..) Tu skaties, kā ļoti skaistā, melnmatainā meitene dauzās ar saviem draugiem - rūķu valstības briesmoņiem. Tev arī ir izdevies nodejot vienu deju ar šo meiteni ballē, kas ir notikusi ziepju burbulī, tu viņai esi piedāvājis mīlestību un varu, bet viņa ir izvēlējusies siekalainu bebi strīpainā lācītī. Un tad tev atliek pūces izskatā sēdēt uz spokaina koka zara, lūkojoties apgaismotajā logā, un pēc tam aizlidojot projicēties uz mēness diska, arvien samazinoties. Kas tomēr arī nav tiks slikti, kā tagad celties no gultas, ķemmēt matus un iet uz darbu, jo tas, kā tu ej pa Barona ielu ar smagu datorsomu, nevienam nepaliek atmiņā uz ilgiem gadiem kā jēgpilns un aizkustinošs skats.
/Agnese Krivalde, "Dienas" Sleja/- 5+