Secinājums. „Viltīgs cilvēks ir pārlieku kūtrs, lai lauzītu galvu jaunām viltībām, jo labi zina, ka lielākā daļa cilvēku ir nevīžīgi, lai mācītos no pagātnes.”
Pierādījums. Tas notika tālajā 19. gadu simtenī pirms 200 gadiem „Mežonīgajos Rietumos”, un tas notiek šodien, 21. gadu simtenī „Mežonīgajos Austrumos”.
Tur dzīvoja indiāņu (vietējās) ciltis uz savas zemes, apstrādāja laukus, ganīja bizoņu barus, ražoja preces un tirgojās ar kaimiņciltīm. Un šodien vietējas ciltis „Austrumu Teritorijās” vēl dara to pašu.
Toreiz pie indiāņiem atnāca kolonizatori no „Baltā” nama un pateica, ka viņi ir visu indiāņu draugi. Un šodien nāk kolonizatori no kāda cita Parlamenta pie „austrumu ciltīm” un saka tieši to pašu, ka „būs jums tas un tas, ka mēs ar jums tirgosimies, būs jums labāka un pārticīgāka dzīve un, protams, augstāki dzīves standarti, tikai pieņemiet mūsu likumus un dzīvojiet pēc mūsu noteikumiem”. Un vēl viņi (kolonizatori) saka, ka, lai mēs varam veiksmīgi ar jums, „aborigēniem” tirgoties, tad mums vajag būvēt dzelzceļus, pa kuriem vedīsim daudz preču un tirgosimies ar jums.
Gan tajos, tālajos laikos, pirms 200 gadiem, gan šodien „aborigēni” bija ļoti priecīgi un noraka „kara cirvjus”, jo ar jaunajiem draugiem nekaro. Un ielaida kolonizatorus savās zemēs un pieņēma viņu “pseido demokrātijas un liberalizācijas” likumus, kurus patiesībā varēja grozīt par labu „vienlīdzīgākajiem”. Un tad sākās „Lielā Dzelzceļa” (kapitālisma) būvēšana. Tikai no tā „Lielā Dzelzceļa” gaužām maz labuma bija tiem indiāņiem (Mežonīgajos Rietumos) un šiem (Mežonīgajos Austrumos). Jaunizceptie „draugi” - tie, kas sauca sevi tajos laikos par kongresmeņiem, un tie, kas sevi sauc par parlamentāriešiem, veda ārā, no indiāņiem piederošām zemēm visvisādus apakšzemes un virszemes labumus, kādi nu katrā zemītē bija, iemainot šīs bagātības pret stikla krellītēm un uzzīmētiem papīrīšiem. Runāja par kaut kādu tur demokrātiju un libralizāciju. Vēl pie vienas viltības ķērās kongresmeņi un parlamentārieši. Viņi nevēlējās, lai „aborigēni” atklāj patiesos laupīšanas nolūkus, tādējādi, lai nesaka par tiem, ka atnāca kā zagļi un laupītāji. Tāpēc šie viltus „draugi” uzpirka no „aborigēnu” vidus īpaši alkatīgus un nelietīgus virsaišus. Deva tiem labas mantas un labus zirgus, labas drēbes, pārtiku un dārglietas, lai šie paliktu viņiem līdzīgi paklausīgiem suņiem un ēstu šiem no „rokas”. Un tad šie nelietīgie indiāņu virsaiši (kangari un kampēji), it kā runājot no tautas vārda, pauda cilts vēlmes un apliecinājumus par draudzību ar svešajiem, bet patiesība runāja to, ko lika jaunie saimnieki par labu tiem. Tas radīja ciltī nevienprātību un sajukumu. Tamdēļ indiāņi nereti sava starpā sāka kauties un nesaprata, ka viņi vairs nav kā viena tauta, bet kā „suņu bari”, kuri cīnās viens ar otru par lielāku kaulu (pašlabumu). Bet tie kongresmeņi un parlamentārieši, kuri šo visu saplānoja, gardi smējās savās pilīs un vēl vairāk deva labas mantas personiskās cilts nodevējiem - kampējiem, nelietīgajiem indiāņu virsaišiem – kangariem par labu kalpošanu. Tie paši no Parlamenta, nereti pat ļāva zagt šiem kangariem no cilts īpašumiem, pieverot uz to acis, solot, ka, ja vajadzēs, tad aizstāvēs atmaskošanas draudu priekšā no tautas dusmām un taisnas tiesas, jo arī Augstākais Priesteris (tiesnesis), kura pienākums ir sekot, lai ciltī ir „Viens likums, viena taisnība”, pats ar viltu ieguva šo Augstā Priestera soģa krēslu un arī uzticīgi kalpo jaunajiem saimniekiem un gūst sev lielu labumu no Jaunās Pasaules Kārtības.
Gāja laiks un arvien vairākiem „aborigēniem” atvērās acis, ka jaunizceptie „draugi” no Parlamenta ir viltnieki un zagļi un sāka iebilst pret viņu “taisnīgo” politiku. Saprata kolonizatori, ka jādabū prom no šīm zemēm nepakļāvīgie un ietiepīgie „aborigēni” un sāka atšaut bizonus un iznīcināt laukus, visu to, no kā indiāņi barojās tūkstošiem gadu, strādājot savu senču zemē. Un kolonizatoru manta ātri vien vairojās, jo zemes tagad piederēja viņiem, kuras atpirka no indiāņiem par „vienu latu”, kuri noticēja saviem „labdariem”. Jo parlamentāriešiem vēl līdzi atvilkās dažādu mastu augļotāji, un tie neskopojās ar „dāvanām” kredītu veidā. Bet tas bija arī ļoti viltīgs plāns, jo patiesībā daudzi aborigēni noticēja savam „Karavadonim Garantam”, ka ir sākušies „treknie gadi” un sāka spiests „gāzi grīdā”. Bet drīz nāca patiesības gadi, un indiāņi saprata, ka ir palikuši bez darba, un tamdēļ nespēja kredītus atdot. Par to nācās atdot „labdariem” savas zemes, zirgus un bizonus. Ko indiānis iesāks uz plikas zemes bez bizoniem, bez iztikas avota (nacionālajām tautsaimniecības nozarēm)? Varbūt tikai palikt par kalpu kādam kolonizatoram uz savas zemes?
Tas deva savus rezultātus, jo indiāņi zaudējuši iztikas līdzekļus, drīz vien atstāja savas zemes, kurās no sen seniem laikiem dzīvoja daudzas viņu cilts paaudzes. Un izklīda tie, kur kurais savu laimi meklēt pa svešām zemēm, tādējādi zaudējot ne tikai mājas, bet arī cilts kultūras saites.
Bet parlamentārieši par indiāņu aiziešanu nemaz nebēdāja, jo drīz vien saveda vergus no trešajām valstīm un aizjūras zemēm, kuri sāka strādāt uz kolonizatoru jauniegūtajām plantācijām, būvēt dzelzceļus, strādāt citus smagus darbus fabrikās un ostās par gultas vietu šķūnī un zupas šķīvi.
Tamdēļ es saku, ka man ir sajūta, ka tas ir kaut kur jau bijis „Mežonīgajos Rietumos”, un tagad tas pats notiek ar „Pēdējiem Mohikāņiem” kaut kur „Mežonīgajos Austrumos”.
Aivars Skudra