Dod Jāņu bērniem alu, sieru,
Tad iemantosi sirdī mieru:
Ja līgotājus projām trieksi,
Pats savai laimei rīkli žmiegsi.
Lai usnes nelien kāpostvagā,
Pa Jāņiem līgodziesmas dragā:
Ar balsi kareivīgi skaļu
Var iznīdēt pat usni zaļu.
Kur Jāņuguni katrā vietā
Un uzvelc ugunsmucu vietā,
Lai Jāņubērni saredz sieru
Un alus mucai neliek mieru.
Nes līgotāji Jāņu zāles
No mežiem, norām, pļavu tāles
Un Jāņa mājā met uz grīdas,
Lai visa saime pāri mīdās.
Uz ragiem govij kroni stutēt,
Tas nozīmētu - neizputēt:
Būs brūnā priecīga par kroni,
Dos pienu, krējumu ar joni.
Stāv zirgi stallī, auzas graužot
Vai arī - bezdarbībā snaužot:
Tos saimnieks steliņģī pa Jāņiem
Ir iekrampējis, ticot māņiem.
Pār ugunskuru lecot Jānis
Šņāc dūšīgi kā dīzeļbānis:
Tam alus skalojas pa galvu
Un - bailes apsvilināt spalvu.
Plūc ziedu papardei kā plūmi
Un apēd to: tad nebūs drūmi
Tev aiznākamie dzīves gadi
Un Tevi cienīs draugi, radi.
Met maldugunij virsū hūti
Pēc maisiem Jāņu bērnus sūti:
Būs ķēriens labs: tev ķešā nauda,
Tai laikā, kamēr citi snauda.
Skrien Līgo naktī apkārt laukiem
Par spīti uzaudzētiem taukiem,
Pats Jāņu tēvs ar pliku miesu,
Lai tīrums nepaliek par liesu.
Pie akas Jāņu naktī meitas,
Stāv, mulsi burzot linu kleitas:
Ap pusnakti tur redzams kļūšot,
Kurš katrai līgavainis būšot.
Sviež meita koka zaros kroni,
Tas, pagāns, zemē krīt ar joni:
Cik reizes vainags zemē kritīs,
Tik gadus vecmeitās tā mitīs.
Zem gultas Jāņu naktī bļodu
Liek meita, kamēr nogāž podu:
Pats Jāņu tēvs ar lielu blīkšķi
Tur iezveļas un - mežģī īkšķi.
Pēc Jāņiem dzeguzīte mēdās
Par to, ka Jāņu bērni blēdās:
Šie nemākot ne Līgo dziesmas,
Ne iekurināt Jāņu liesmas.