aivars_liepa

aivars_liepa @ 04:29 pm: Spēki pameta Vilksonu, un viņš atslāba. Bija vajadzīgs mazs brīdis, iekāms viņš atkal saņēmās pietiekami, lai turpinātu lasīt.

„Es domāju. Divpadsmit gadus es lauzīju galvu par šo jautājumu. Es no tālienes vēroju, kā Harijs pieaug, ik brīdi vēloties, kaut es būtu varējis nomirt sargājot viņu noslēpumu. Tu nenogalināji Džeimsu un Liliju, taču es tik un tā vainoju notikušajā Tevi. Tu nodevi viņus, jo tu uzticēji sargāt viņu dzīvības gļēvulim. Es nekad nespēšu domāt savādāk, Sirius, jo tu nekad tā arī nepateici man, kāpēc. Tu vienmēr biji egoistisks muļķis, Sirus. Vienmēr.”

Beidzot atbrīvojies no piecpadsmit gadus krātajām domām, Lupins aizkūra uguni un iemeta pergamentu liesmās. Kamēr tas pārvērtās pelnos, pār viņa vaigu noritēja vientuļa asara.

„Un tomēr es zinu, ka tu no visas sirds visu savu atlikušo dzīvi to nožēloji,” viņš noslaucīja acis piedurknē. „Un tāpēc es piedodu tev.”

Aizcirtis durvis, viņš uz visiem laikiem pameta Bubuļu būdu. Vilksona ceļš veda atpakaļ uz Drūmkakti, atpakaļ pie Tonksas, lai atvainotos par visu to, kas bija sarunāts par Siriusu iepriekšējā rītā.