: "Ardievas muļķim" fragments 3
Vilksons brīdi paklusēja un paskatījās uz tukšumu, kur pirms diviem gadiem bija stāvējis jaunais zēns, tā pārskaities par savu vecāku nāvi, ka jau trīspadsmit gadu vecumā bija gatavs atriebības vārdā nogalināt. Pergamenta loksne viņa rokās notrīsēja.
„Un te nu mēs nonākam atpakaļ pie tava egoisma. Pat tu, Sirius, nevarēji būt tik traks, ka, padarījis Pīteru Sīkaudzi par Noslēpuma Glabātāju, ticētu, ka tā rīkoties ir pareizi. Kopš tā mirkļa kad viņš sāka sekot jums ar Džeimsu Cūkkārpā, tu zināji, ka viņš ir vājš un viegli padodas spiedienam. Es joprojām nevaru saprast, kāpēc tu tā darīji. Laikam man atliks tagad brīnīties par šo jautājumu līdz mana mūža galam. Viss, kas man iešaujas prātā, ir tas, ka tu zināji, ka Voldemorts zina par tevi, un biji nobijies. Grifidors, Bleku dzimtas atvase, un nobijies? Bet kāds gan cits tam varētu būt izskaidrojums, Sirius? Pēc savas izbēgšanas tu man neko tā arī nepaskaidroji. Tu man pat nepateici, ka nomainīji Sargātājus.”
„Tai mirklī, kad tu man palūgtu, es ar prieku būtu uzņēmies šo atbildību. Es ar prieku būtu bijis gatavs mirt, lai tikai Džeimss un Lilija būtu drošībā. Tu nekad man to pat nepiedāvāji… Un es varu tikai minēt, kāpēc gan tā…”
Vēl viena dziļa ieelpa. Vēl viena gara nopūta. Pergaments nu jau trīcēja tik ļoti, ka pat balti sažņaugtie pirkstu kauliņi nespēja to savaldīt. Vilksona balss bija aizsmakusi, viņš nu jau bezmaz vai kliedza.
„Es joprojām atceros, ka tu kliedzi uz Pīteru tajā naktī. ‘Mirsti!’ tu auroji, ‘Labāk mirsti nekā nodod savus draugus!’ Vai tā bija tava sirdsapziņa, kas tur kliedza? Vai tu sēdēji Azkabanā, apzinoties, ka, ja vien tu būtu palicis Noslēpuma Glabātājs, tad Lilija un Džeimss būtu dzīvi? Vai tu jel kad iedomājies, ka ja tu būtu miris, tad viņi joprojām dzīvotu? Tikai tu to zināji, un tava nāve būtu bijis viņu glābiņš! Harijam būtu vecāki, Sirius! Vai tu iedomājies par Hariju? Kaut vai vienreiz?”
Vilksons brīdi paklusēja un paskatījās uz tukšumu, kur pirms diviem gadiem bija stāvējis jaunais zēns, tā pārskaities par savu vecāku nāvi, ka jau trīspadsmit gadu vecumā bija gatavs atriebības vārdā nogalināt. Pergamenta loksne viņa rokās notrīsēja.
„Un te nu mēs nonākam atpakaļ pie tava egoisma. Pat tu, Sirius, nevarēji būt tik traks, ka, padarījis Pīteru Sīkaudzi par Noslēpuma Glabātāju, ticētu, ka tā rīkoties ir pareizi. Kopš tā mirkļa kad viņš sāka sekot jums ar Džeimsu Cūkkārpā, tu zināji, ka viņš ir vājš un viegli padodas spiedienam. Es joprojām nevaru saprast, kāpēc tu tā darīji. Laikam man atliks tagad brīnīties par šo jautājumu līdz mana mūža galam. Viss, kas man iešaujas prātā, ir tas, ka tu zināji, ka Voldemorts zina par tevi, un biji nobijies. Grifidors, Bleku dzimtas atvase, un nobijies? Bet kāds gan cits tam varētu būt izskaidrojums, Sirius? Pēc savas izbēgšanas tu man neko tā arī nepaskaidroji. Tu man pat nepateici, ka nomainīji Sargātājus.”
„Tai mirklī, kad tu man palūgtu, es ar prieku būtu uzņēmies šo atbildību. Es ar prieku būtu bijis gatavs mirt, lai tikai Džeimss un Lilija būtu drošībā. Tu nekad man to pat nepiedāvāji… Un es varu tikai minēt, kāpēc gan tā…”
Vēl viena dziļa ieelpa. Vēl viena gara nopūta. Pergaments nu jau trīcēja tik ļoti, ka pat balti sažņaugtie pirkstu kauliņi nespēja to savaldīt. Vilksona balss bija aizsmakusi, viņš nu jau bezmaz vai kliedza.
„Es joprojām atceros, ka tu kliedzi uz Pīteru tajā naktī. ‘Mirsti!’ tu auroji, ‘Labāk mirsti nekā nodod savus draugus!’ Vai tā bija tava sirdsapziņa, kas tur kliedza? Vai tu sēdēji Azkabanā, apzinoties, ka, ja vien tu būtu palicis Noslēpuma Glabātājs, tad Lilija un Džeimss būtu dzīvi? Vai tu jel kad iedomājies, ka ja tu būtu miris, tad viņi joprojām dzīvotu? Tikai tu to zināji, un tava nāve būtu bijis viņu glābiņš! Harijam būtu vecāki, Sirius! Vai tu iedomājies par Hariju? Kaut vai vienreiz?”