: "Baismīgais Ašais Zobens"
Atsāku pārcelšanu latviski "Baismīgajam Ašajam Zobenam"... Pārlasīju jau iztulkoto, pārlasīju to kas stāv priekšā. Lieliski atbilst dvēseles noskaņojumam...
...
Billijs pasniedzās lai satvertu viņas roku. Mirklī kad viņš tai pieskārās, viņa zibenīgi to atrāva. "Neiedrošinies...!" viņa iešņācās, "... man pieskarties."
Viņa pacēla roku gaisā un pagrieza pret seju, pirksti saliekti kā plēsīga zvēra nagi. "Pats ļaunākais - pats pats ļaunākais no visām lietām - ir tapt piespiestai..." viņa paskatījās uz Billiju kā jukusi. " ... tapt piespiestai mīlēt jūs. Tas... Tas ir tas pats ļaunākais. Viņi ieprogrammē mūs mīlēt jūs. Tas ir pats ļaunākais. Naids ir daudz labākas, daudz tīrākas jūtas. Naidā ir gan lepnums, gan miers, gan cieņa. Tu guli tur zemē, saplosīta, sadragāta, vientuļa, bet visu šo laiku tu domā, o tu visu laiku domā: kādu dienu, kādu dienu es vēl piecelšos kājās, es aplikšu rokas ap viņu rīklēm un tad es pārlauzīšu viņiem sprandu. Kādu dienu es to izdarīšu ar viņiem, es nogalināšu viņus visus, visus līdz pēdējam. Un tas ir viss, kas ir vajadzīgs, lai tu turpinātu dzīvot, lai tu turpinātu pastāvēt - tīrs, absolūts, perfekts naids. Naids ir atbrīvošanās. Tu auklē to savā sirdī, tu sargā to kā maigu rozi. Un tad... un tad viņi parāda tev kādu stulbu vīrišķa seju, un kaut kas noklikšķ programmatūras labirintos, un kaut kas mūs pārņem, un... un jūs kļūstat par visu. Mēs vēlamies nolaizīt jūsu nolādētos zābakus, sekot katrai jūsu nolādētai pavēlei, būt divvientulībā ar jums, mēs gaidām, ka jūs uzliksiet mums savas netīrās, asiņainās ķepas, un ..."
Betas roka notrīsēja un strauji noslīga lejup, viņas plauksta tieši virs krūtīm, un ar saraustītu žestu viņa mēģināja iedzīt pirkstus tur iekšā. Pirkstu gali apstājās mazāk kā centimetru no krūtīm., un tad trīsas kļuva vēl mežonīgākas, tad jau trīsēja apakšdelms, tad jau visa roka līdz pat plecam. Viņa mežonīgā balsī ierēcās, nolamājās un saspringa vēl vairāk. Roka tālāk nepadevās. Viņa nokāra galvu, rokas noslīdēja lejup un nokārās nejūtīgi gar ķermeni. "Es to nespēju," viņa trulā monotonā balsī izdvesa. "Es gribu to izraut ārā, bet es nespēju. Es nespēju."
"Pie velna, par ko tu tur runā, trakais andij?" nočukstēja Makkeibs. Tonis bija cietsirdīgs, bet viņa acīs bija satraukums un viegla nožēla.
Beta uzlika roku tur, kur atrastos viņas sirds, ja viņa būtu bijusi īsta sieviete. "Mūsu 'jaunavas shēma'. Tas, kas piešķir mums mūsu personību. Apziņu. Jūtas. 'Jūtas'. Es nespēju to izraut ārā. Es mēģinu atkal un atkal, bet nespēju. Es..." Viņa iesmējās, sākumā viegli, bet tad arvien mežonīgāk. Viņa atgāza galvu atpakaļ un smējās un smējās un smējās.
"Izbeidz," Billijs iesaucās.
Beta tūlīt pat apklusa.
"Paskaties uz mani," viņš sacīja.
Viņa pagrieza galvu pret Billiju, bez smaida, nemirkšķinot acis.
"Es zvēru, tu nekad vairs tur neatgriezīsies, mis Beta. Es zvēru to uz Tā Kunga Grāmatas!"
"Cilvēkradījuma zvērests nenozīmē absolūti neko." Viņa atbildēja. Viņa samirkšķināja acis. Divreiz. "Vai es tagad varu beigt skatīties uz jums - jūsu majestāte?"
"Es neesmu nevienam majestāte, mis Beta," Billijs atbildēja. "Un es neticu, ka kādam ir tiesības uz kādu citu. Verdzība.. Verdzība - tas nav pareizi," viņš piebilda. "Jūs ar mis Fellu man nepiederat. Gribat iet? Ejiet."
"Tu laikam neesi sapratis nevienu sasodītu vārdu no tā, ko es teicu? Fella mīl tevi. Es arī tevi mīlu. Protams, es tai pašā laikā arī ienīstu tevi no visas sirds, bet - es vienalga mīlu tevi, un ja vajadzēs, miršu tevi aizstāvot. Es tur neko nevaru padarīt, ne vairāk kā tu - beigt elpot. Kad kāds pamodina mūs tā kā to izdarīji tu, mēs noskaņojamies uz viņu. Tā nu mēs esam uzbūvētas, un nekas to nespēj mainīt. Ja tu nomirtu, es sajuktu prātā, es uzsprāgtu, mans... viss... triju minūšu laikā visas manas shēmas pilnībā sabruktu. Tā mēs esam konstruētas. Es nevaru tevi pamest. Es esmu tava līdz pat tai dienai un tai stundai, kad tu nomirsi. Kas reizē būs arī tā diena un stunda, kad nomiršu es."
"Ja nu es pavēlētu tev?"
"Tas ir vienalga, kāpēc. Es tik un tā nomiršu. Tas bija viens no testiem. Pirmais no testiem, ko atceros. Tas, kas mani nogalināja, kad es biju Beta 3.0. Es biju sasieta un pieķēdēta pie sienas, kad viņi ieveda kamerā kādu večuku. Viņi noteikti bija paķēruši no ielas pirmo kas pagadījās, kādu vecu noskrandušu klaidoni. Viņs tur stāvēja, rokas sasietas uz muguras, pāri galvai auduma maska. Tad viņi novilka viņam masku, un es ieraudzīju viņu. Viņš bija tikai vecs un pārbijies vīrs, ar viskija smaku elpā, neskuvies un sirms, taču kad es ieraudzīju viņu, saskatīju viņa seju, viņš kļuva man pats dārgākais pasaulē, visa manas eksistences jēga. Es mīlēju viņu ar visu sirdi un dvēseli. Un tad viens no laborantiem izvilka pistoli, pielika viņam pie deniņiem un nospieda gaili. Es..." Beta apklusa un brīdi nekustīgi skatījās uz galda virsmu sev priekšā, līdz pēc brīža lēni pacēla roku un laiski aptina vienu savu tumšo garo matu cirtu ap pirkstu. "Es nomiru. Ļoti ātri. Tā nu mēs esam uzbūvētas."
"Kā nākas, ka tu esi dzīva, ja jau reiz nomiri?" Makkeibs painteresējās.
"Mēs esam detaļu kopojums. Dzelži. Mūs vienmēr var sabīdīt," viņa apstājās, nicīgi pasmīnēja un tad turpināja, "atkal kopā. Protams, mēs nekad vairs neesam gluži tādas pašas kā pirms tam, bet kuram gan tas rūp?"
...
Atsāku pārcelšanu latviski "Baismīgajam Ašajam Zobenam"... Pārlasīju jau iztulkoto, pārlasīju to kas stāv priekšā. Lieliski atbilst dvēseles noskaņojumam...
...
Billijs pasniedzās lai satvertu viņas roku. Mirklī kad viņš tai pieskārās, viņa zibenīgi to atrāva. "Neiedrošinies...!" viņa iešņācās, "... man pieskarties."
Viņa pacēla roku gaisā un pagrieza pret seju, pirksti saliekti kā plēsīga zvēra nagi. "Pats ļaunākais - pats pats ļaunākais no visām lietām - ir tapt piespiestai..." viņa paskatījās uz Billiju kā jukusi. " ... tapt piespiestai mīlēt jūs. Tas... Tas ir tas pats ļaunākais. Viņi ieprogrammē mūs mīlēt jūs. Tas ir pats ļaunākais. Naids ir daudz labākas, daudz tīrākas jūtas. Naidā ir gan lepnums, gan miers, gan cieņa. Tu guli tur zemē, saplosīta, sadragāta, vientuļa, bet visu šo laiku tu domā, o tu visu laiku domā: kādu dienu, kādu dienu es vēl piecelšos kājās, es aplikšu rokas ap viņu rīklēm un tad es pārlauzīšu viņiem sprandu. Kādu dienu es to izdarīšu ar viņiem, es nogalināšu viņus visus, visus līdz pēdējam. Un tas ir viss, kas ir vajadzīgs, lai tu turpinātu dzīvot, lai tu turpinātu pastāvēt - tīrs, absolūts, perfekts naids. Naids ir atbrīvošanās. Tu auklē to savā sirdī, tu sargā to kā maigu rozi. Un tad... un tad viņi parāda tev kādu stulbu vīrišķa seju, un kaut kas noklikšķ programmatūras labirintos, un kaut kas mūs pārņem, un... un jūs kļūstat par visu. Mēs vēlamies nolaizīt jūsu nolādētos zābakus, sekot katrai jūsu nolādētai pavēlei, būt divvientulībā ar jums, mēs gaidām, ka jūs uzliksiet mums savas netīrās, asiņainās ķepas, un ..."
Betas roka notrīsēja un strauji noslīga lejup, viņas plauksta tieši virs krūtīm, un ar saraustītu žestu viņa mēģināja iedzīt pirkstus tur iekšā. Pirkstu gali apstājās mazāk kā centimetru no krūtīm., un tad trīsas kļuva vēl mežonīgākas, tad jau trīsēja apakšdelms, tad jau visa roka līdz pat plecam. Viņa mežonīgā balsī ierēcās, nolamājās un saspringa vēl vairāk. Roka tālāk nepadevās. Viņa nokāra galvu, rokas noslīdēja lejup un nokārās nejūtīgi gar ķermeni. "Es to nespēju," viņa trulā monotonā balsī izdvesa. "Es gribu to izraut ārā, bet es nespēju. Es nespēju."
"Pie velna, par ko tu tur runā, trakais andij?" nočukstēja Makkeibs. Tonis bija cietsirdīgs, bet viņa acīs bija satraukums un viegla nožēla.
Beta uzlika roku tur, kur atrastos viņas sirds, ja viņa būtu bijusi īsta sieviete. "Mūsu 'jaunavas shēma'. Tas, kas piešķir mums mūsu personību. Apziņu. Jūtas. 'Jūtas'. Es nespēju to izraut ārā. Es mēģinu atkal un atkal, bet nespēju. Es..." Viņa iesmējās, sākumā viegli, bet tad arvien mežonīgāk. Viņa atgāza galvu atpakaļ un smējās un smējās un smējās.
"Izbeidz," Billijs iesaucās.
Beta tūlīt pat apklusa.
"Paskaties uz mani," viņš sacīja.
Viņa pagrieza galvu pret Billiju, bez smaida, nemirkšķinot acis.
"Es zvēru, tu nekad vairs tur neatgriezīsies, mis Beta. Es zvēru to uz Tā Kunga Grāmatas!"
"Cilvēkradījuma zvērests nenozīmē absolūti neko." Viņa atbildēja. Viņa samirkšķināja acis. Divreiz. "Vai es tagad varu beigt skatīties uz jums - jūsu majestāte?"
"Es neesmu nevienam majestāte, mis Beta," Billijs atbildēja. "Un es neticu, ka kādam ir tiesības uz kādu citu. Verdzība.. Verdzība - tas nav pareizi," viņš piebilda. "Jūs ar mis Fellu man nepiederat. Gribat iet? Ejiet."
"Tu laikam neesi sapratis nevienu sasodītu vārdu no tā, ko es teicu? Fella mīl tevi. Es arī tevi mīlu. Protams, es tai pašā laikā arī ienīstu tevi no visas sirds, bet - es vienalga mīlu tevi, un ja vajadzēs, miršu tevi aizstāvot. Es tur neko nevaru padarīt, ne vairāk kā tu - beigt elpot. Kad kāds pamodina mūs tā kā to izdarīji tu, mēs noskaņojamies uz viņu. Tā nu mēs esam uzbūvētas, un nekas to nespēj mainīt. Ja tu nomirtu, es sajuktu prātā, es uzsprāgtu, mans... viss... triju minūšu laikā visas manas shēmas pilnībā sabruktu. Tā mēs esam konstruētas. Es nevaru tevi pamest. Es esmu tava līdz pat tai dienai un tai stundai, kad tu nomirsi. Kas reizē būs arī tā diena un stunda, kad nomiršu es."
"Ja nu es pavēlētu tev?"
"Tas ir vienalga, kāpēc. Es tik un tā nomiršu. Tas bija viens no testiem. Pirmais no testiem, ko atceros. Tas, kas mani nogalināja, kad es biju Beta 3.0. Es biju sasieta un pieķēdēta pie sienas, kad viņi ieveda kamerā kādu večuku. Viņi noteikti bija paķēruši no ielas pirmo kas pagadījās, kādu vecu noskrandušu klaidoni. Viņs tur stāvēja, rokas sasietas uz muguras, pāri galvai auduma maska. Tad viņi novilka viņam masku, un es ieraudzīju viņu. Viņš bija tikai vecs un pārbijies vīrs, ar viskija smaku elpā, neskuvies un sirms, taču kad es ieraudzīju viņu, saskatīju viņa seju, viņš kļuva man pats dārgākais pasaulē, visa manas eksistences jēga. Es mīlēju viņu ar visu sirdi un dvēseli. Un tad viens no laborantiem izvilka pistoli, pielika viņam pie deniņiem un nospieda gaili. Es..." Beta apklusa un brīdi nekustīgi skatījās uz galda virsmu sev priekšā, līdz pēc brīža lēni pacēla roku un laiski aptina vienu savu tumšo garo matu cirtu ap pirkstu. "Es nomiru. Ļoti ātri. Tā nu mēs esam uzbūvētas."
"Kā nākas, ka tu esi dzīva, ja jau reiz nomiri?" Makkeibs painteresējās.
"Mēs esam detaļu kopojums. Dzelži. Mūs vienmēr var sabīdīt," viņa apstājās, nicīgi pasmīnēja un tad turpināja, "atkal kopā. Protams, mēs nekad vairs neesam gluži tādas pašas kā pirms tam, bet kuram gan tas rūp?"
...