Nāve atnāk ar saviem pavadoņiem...
Smārds... mīzalu, izkārnījumu, puvušas miesas smārds no dzīva cilvēka...
Vaidi un kliedzieni... kunkstieni, kad jāpieskaras tam jēlas gaļas gabalam...
Nogurušas rokas cilājot to smagumu... 130 kilogrami nav meitene ko pamētāt gaisā...
Negulētas naktis, vientulībā skatoties tukšajos griestos...
Domas par to, kā tas bija slimnīcā...
Burvīgajā Brīvajā Latvijā kur visi cilvēki ir tik vienlīdzīgi, cik vienlīdzīgs ir viņu naudas maks...
Kur bagātie guļ privātās palātās, bet tiem, kam naudas nav, iedod šprici, lai guļ un neprotestē par to ka guļ paši savos mēslos un urīnā, līdz miesa sāk atdalīteis no kauliem...
Kur ūdens pudeli noliek nevis uz galdiņa pie gultas, bet uz palodzes, lai tu skaties uz to, nespējot piecelties pat sēdus, un mocītos slāpēs...
Kur ir veikts šāds tāds remonts un uzstādītas ķīniešu gultas, domātas laikam tiem kam garums ap metru piecdesmit, bet tiem kas garāki, kājas tiek saspiestas un salocītas stīvas...
Kur nav spēkā nekādu norunu un vienošanos, izņemot to kā no tevis piedzīs naudu ja nemaksāsi.
Kur, ja tu nevari pats par sevi pastāvēt, nevienam tu vairs neesi vajadzīgs...