aidzinja's Journal

Nekas īpašs ar mani nekad nebija noticis. Viss kā parasti. No rīta pamostos, paskatos āra pa logu, Krūmiņkundze atkal sit savu suni, jo tas izrušinājis viņas dārzu. Smieklīgi, bet tomēr laikam jau nav jauki. Man pie ledusskapja atkal zīmīte, citēju „Aizej un nopērc tasīti kafijas” Tasīti kafijas? Nu gan dīvaini. Kaķis sēž koridorā un skumjām acīm skatās uz mani, ar domu,lai samīļoju. Es izeju āra pa durvīm.hm..Rutas tante tik agri jau prom..? dīvaini. Man sāk likties, ka šī nebūs nemaz ar tik parasta diena. Māc bailes?- varbūt. Nemāku teikt. Par sevi es nekad neko droši nevaru teikt, jo es noteikti melotu. Man patīk melot un pušķot visu. Tāda nu es esmu. Nekad nebiju domājusi,ka varēšu to atzīt, bet laikam es daudz ko par sevi nezinu. Smieklīgi?- varbūt. Ja man vajadzētu aprakstīt savu dzīvi, tas būtu tas pats, ja Jūs savam kaimiņam velētu „Labu rītu”. Nekas īpašs.
Varbūt pietiks muldēt par sevi, notiekošo man apkārt un citas stulbības. Es neesmu nekas salīdzinājumā ar Tevi, kas tagad šo savārstījumu lasa. Neesmu nekas. Skarbi?- varbūt. Bet tā vajag. Tev ir bijusi vēlme ņemt un kaut ko darīt, meklēt. Un nu re-Tu atradi šo rakstu un Tev pietika pacietības šo te visu lasīt. Es varu tikai Tevi apsveikt. Varbūt man jāpriecājas par to, ka esmu saņemusies kaut nedaudz, lai saviem prikstiem liktu skarties, varbūt ne stipri,bet tomēr, pa klaviatūru, ka esmu saņēmusies nedaudz padomāt un kaut ko uzrakstīt. Hip, hip urrā man. Nē, neko tādu man nevajag. Tikai kādu niecīgu teikumu vai frāzi, vai vārdu par šo, ko esmu saņemusies un uzrakstījusi. Par savu niecīgo rītu. Paldies. Es eju pēc kafijas.

Current Mood: peaceful