6. Maijs 2009

• Latvija - Polija - Vācija - Lietuva - Stopi
• 6.5.09 22:16
• Labdien. Uzrakstīšu stāstiņu kā mēs uz Berlīni ceļojām. Mērķis viens – koncerts Berlīnē, kur uzstājās grupa no Japānas ENVY – dažiem zināmam vairāk, dažiem zināma mazāk, dažiem nezināma nemaz. Sākumā bija ideja īrēt busiņu kādiem deviņiem cilvēkiem un visiem kopā sametot ceļa izdevumus (busiņa īri un benzīnu) doties uz koncertu, pats nevarēju pieteikties, jo finansiālie līdzekļi ir tādi kādi nu viņi ir un kopumā busiņu noorganizēt nesanāca , jo citiem arī finansiālie līdzekļi bija tādi kādi nu viņi bija. Viss it kā skaidrs, uz koncertu neviens nebrauks, bet.. pagājušās nedēļas otrdienā saņēmu vēstuli no Didža ar aicinājumu stopēt uz Berlīni. Piedāvājums jau galīgi traks, nekad nebiju stopējis ārpus Latvijas, bet vilinājums pēc piedzīvojuma un dzirdēt dzīvē ENVY bija sasodīti liels un tam arī piekritu. Jāstopē jau pēc divām dienām t.i. jau 4 dien agri no rīta. Tajā pašā dienā bija ikmēneša pasāciens MOREA iekš depo kuru nesanāktu apmeklēt un bija norunāts, ka tur tiksies ar Reini un vēl pāris cilvēkiem un ballēsies, ņemu zvanu Reinim pasaku, ka tomēr nebūšu iekš tā Depo, jo redz stopēšu uz Berlīni, šis daudz nedomāja un teica, ka arī grib, bet saku nu tev jāatrod tad kāds vēl, jo es ar Didzi stopēju un diez vai tu gribēsi viens stopēt... ilgi nebija jāmeklē – Toms. Viņš grupu ENVY nezināja, bet piedzīvojuma kāre un bezdarbnieka statusa nogurdināts viņš arī devās mums līdzi. Tātad bija divas komandas „Predatori” Toms un Reinis, „Banāni” Es un Didzis. Septiņos no rīta ar autobusu līdz Bauskai satiekamies, iepērkam mazliet draņķīgu, lētu pārtiku un dodamies ceļā. Sākums diez ko daudzsološs nav.. stāvam četras stundas līdz mūs ar Didzi paņem pirmā mašīnā, Toms ar Reini jau tajā laikā bija nostopējis kaut kādu mācītāju un jau bija ceļā uz Poliju, mūs gan tikai Kauņai kāda jauna, skaista dāma. Es šai saku : „You and your car is hapiest moment in this day”, kā nu ne četras stundas nostāvēt un nobesīties jau pašā sākumā. Kauņā mūs izmet pie apvedceļa kaut kāda kur mašīnas ļoti ātri traucas garām, atkal neveicas, bet tad divas mašīnas pa pāris kilometriem mūs izved līdz šosejai citai kur labāk stopēsies. Nākamajā vietā nostāvot atkal kādu stundu varbūt vairāk mūs paņem kāds pārītis un aizved līdz Mariompolis (laikam tā saucas), tur mēs atkal diezgan ilgi nostāvam, nu neiet jau pirmajā dienā (negāja arī citās dienās- stopēt) līdz mūs paņem viena ģimenīte, kurā sēž divas meitenes un laikam arī tēvs, sākumā prasījām nu līdz kurienei, šī saka līdz Prāgai, es nodomāju, o maucam līdz Prāgai, bet es biju kaut ko pārpratis un izrādās, ka viņas vienkārši tagad līdz Lietuvas Polijas robežai brauc un tad tālāk stopēs, nu nekas, nokļūstam jau Polijā. Tur mēs atkal stāvam kādu stundu līdz mūs paņem un aizved līdz Polijas pilsētai Suwalki. Tur mēs atkal stāvam ilgi un dikti vakars arī vairs nav tālu, bet laika rādi pagriežot pa stundu atpakaļ iegūstam vienu stundu (vismaz). Šoferīts teica, ka šī pilsēta ir tā uz kurieni brauc daudzi Lietuvieši iepirkt paiku un visu, ko citu, jo te esot lētāk nekā Lietuvā, kas ir tas pats, kas latvieši brauc uz Lietuvu iepirkt kaut ko. No Suwalki mūs paķer līdz pilsētai Augustow, kur atkal ilgi stāvam, bija jau galīgi tumšs un jau skatījāmies, kur lai to celti ceļ, bet tad apstājās kāda meitene (piķa melnā tumsā!!) un mūs aizveda kādus 15 km uz priekšu un, kas iespējams arī bija mūsu lielākā kļūda, jo viņa pabrauca garām pagriezienam uz Belastoku, kas it kā ir labāks ceļš – ātrāk tikt līdz bānim Varšavas – Berlīnes, bet mēs aizbraucām pa ziemeļu ceļiem, tajā brīdi likās aj nu pofig, ka tik uz priekšu un siltumā pasēdēt. Izlaida viņa mūs kaut kur (vietu vairs neatceros kā sauca) kur blakus bija tieši kaut kādi kapi. Bija jau nakts, draugs visu laiku intensīvi zvanīja un stāstīja kā mūsējie pret Šveici spēlē, bet tajā brīdi likās, ej tu di*** savu hokeju, mēs tagad esam kaut kur Polijā, galīgos laikos, tumsa, blakus kapi un ļoti, ļoti auksts. Nolemjam stopēt vēl kādu laiciņu.. apstājas fūre (vienīgā pa visām dienām) ar galīgi traku Poļu šoferi, kurš visu laiku stāstīja jokus un par savu meitu, kurai ir HASBEND in LONDON.... bļe, nahuj, pidar – fuck you hahahahahaāāhahha (Tā rēca Polis visu laiku par valodām) + vēl viņš izstāstīja, par to kā var redzēt, kad esi jau Vācijā – ja redzi sievieti, kurai blakus stāv govs un govs tev liekas skaistāka par sievieti.. tu esi Vācijā un atkal lielum lielie smiekli.. traks, bet forš Polis. Aizveda viņš mūs līdz pilsētai Lomza, kur kā pa brīnumu ilgi nebija jāstāv un apstājas kāds Polis, kurš neprata ne krieviski, ne angliski (kādu bija nemazums) un aizveda mūs līdz pilsētai Ostroļenko (kur arī pavadījām pirmo nakti). Karte Eiropas mums izrādījās nav tā labākā šis Polis teica un paveda vēl 10 km uz priekšu līdz benzīntankam kurā parādīja vienu superīgu Polijas karti (kura mums ļoti, ļoti, ļoti palīdzēja). Vispār pa ceļam satikām nemazums izpalīdzīgu cilvēku Polijā. Pie Ostroļenko ieturējām vakariņas (ja tā to vispār var nosaukt) un devāmies celt telti. Sākumā ielienot guļammaisos likās vov, cik ir silts, bet tas bija maldīgi, pēc pāris h pamodāmies un sapratām, ka esam ledusskapī, bija sasodīti auksts, pagulēt nevarēja, bet kaut kā izcietām to nakti un jau sešos no rīta devāmies stopēt tālāk. Vakardienas neveiksmes stopējot mūs pametušas nebija un atkal tiek pavadītas kādas divas stundas, bez kustēšanās uz priekšu un tad mūs paņem kāds Polis un aizved kādus 30 km uz priekšu, izmet mūs pie kaut kādas rūpnīcas, kur šoseja ir mežonīgi ātra un šaura – izredzes mazas. Stopējam, un attopamies, ka mašīnā palika viens guļam paklājs, bet pēc kāda laika redzam, ka iepriekšējais šoferis skrien pa ceļu pie mums un atnesa paklāju atpakaļ – čenkvue (paldies poļu valdodā). Atkal stāvam ilgi un dikti līdz apstājas kāds un mežonīgā ātrumā mūs aizved lielu gabalu uz priekšu, silts, feini, jauki. Tikai neatceros kurā pilsētā mūs viņš izlaida. Nākamais šoferis mūs parauj vēl pāris km uz priekšu un tur paveras lielās ābolu plantācijas, tagad arī es esmu redzējis kur aug āboli kurus mēs pērkam te pat „mūsu” Latvijā. Skatāmies, vou forša vieta kur stopēt, aplis, autobus pietura, nu perfekti. No turienes mūs paņem un aizved līdz pilsētai ar nosaukumu Pļock hehe. Polis neko neprata ne angliski, ne krieviski, bet kaut kā sapratāmies, viņš kaut ko stāsta, stāsta, Didzis, tikai Yes, Yes, Ok, Yes, es prasu Didzim, nu ko viņš teica, Didzis atbild, es nezinu (un tā ne mazums reizes bija hehe). No Pļockas aizveda līdz vietai ar nosaukumu Kutno, šķiet kartē maza pilsētiņa, izmeta mūs kaut kur centrā, domājam nu mazumiņu paies un varēs stopēt, bet nē, tie bija maldi, pilsēta milzīga, pāri dzelzceļam iet „Dienvidu tilts” divi (kādu nemazums bija), pilsēta kā divas Jelgavas, bet kaut kā nogājām un stopējot, protams, mums atkal negāja, starp citu, mēs bijām kaut kur Polijas vidu, bet komanda „Predatori” (Toms un Reinis) jau bija Berlīnē. Kādas trīs līdz četras stundas stopējot, beidzot kāds mūs paņem un paved kādu gabaliņu, pēc tam vēl divas mašīnas pa kādiem 10-20 km paveda un katrā nostāvējām vēl pa kādai stundai. Dienas veiksme bija, kad mūs paņēma Polis, kurš arī nemācēja nedz krieviski, nedz angliski līdz Požnai (Nenormāli liela pilsēta, ar lidostu). Redzēju folksvāgena lielo rūpnīcu, varu būt tagad kruts. Požņā, protams, mūs atkal neviens neņem un jūtam, ka te arī būs jāgūļ otrā nakts. Kādas divas stundas stopējam, neņem, neņem un auksts bija mežonīgi, sasodītais vējš. Nolēmām, paslēpsim telti kaut kur zem kokiem un iesim prasīt hotelī vai nevaram pa nakti palikt, pa velti, nu gulēt kaut vai uz grīdas guļammaisos. Pirmajā hotelī mums atsaka un saka, ka blakus ir vēl viens, uz to arī aizejam, kurā pa 15 eiro sarunājam ar onkuli, ka varam gulēt zem trepēm, to arī izmantojām, beidzot silts. No rīta Didzim viņš iedeva pat divas maizītes mums, kas kā nu ne bija ar gaļu, nu nekas Didzis vismaz paēdis. No rīta atkal kādas trīs h nekas nenotiek uz priekšu, bezcerība un zinām, ka līdz vakaram ir jātiek Berlīnē (bija palikuši „nieka” ~280 km) citādāk, nu koncis nokavēts un mērķis nesasniegts. Brīžiem bija ļoti grūti, patiešām, kad neņēma neviens, bezcerība. No Pozņas mēs ar kādam trim, vai četrām mašīnām tikām kaut kur tālāk – laukos un atkal bezcerība, laiks iet uz priekšu, mēs nekur netiekam, līdz mūs paņēma ļoti laipns pārītis un aizveda līdz Polijas – Vācijas robežai – Frankfurt Order, kurā mums ieteica izmantot vilcienu līdz Berlīnei. Pārītis mūs aizveda līdz pašai stacija, sieviete pat mūs ieveda stacijā iekšā un parādīja, kur nopirkt biļetes, uzrakstīja uz lapiņas, kuras vietas obligāti jāapskata Berlīnē, nu super izpalīdzīgi cilvēki pa ceļam gadījās. Pati stacijas un Frakfurt Order bija netīra un piemēslota un viscaur stacijā smird fāst fūds. Vilciens izmaksāja kādus deviņus eiro un bum esam jau Berlīnē, laimīgi, ka tomēr paspējām uz konci. Vilcienā dzirdām dzerošus, dziedošu, smejošus, vāciešus, esam ļoti priecīgi, nu ļoti. Atrodam, kur iegādāties Berlīnes karti un ejam iekarot Berlīni, precīzāk, atrast vienkārši vietu, kur notiek koncis – cassiopeia. Vieta tāda, apmēram, kā piecas andrejsalas, tikai daudz smukāka un foršāka, tāds kā liels skvots, visur kaut kas notiek, konči, kafejnīciņas, klinškapēji kāpj uz torņiem, strīpotāji zīmē uz sienām, cilvēki sauļojas, regeja bāri, liels skeitpraksts. Vispār tas tāds ja tā var nosaukt underground rajoniņš bija apmēram kā divas Jelgavas, pilns ar skvotiem, ar pozitīviem cilvēkiem. Vieta, kur es gribu dzīvot hehe. Forša vieta, patiešām, noteikti uz turieni būs jāatgriežas vēl un vēl. Pie paša kluba redzam pa dienu grupu ENVY krāmējamies, Didzis aiziet apsvēcināties. Ā jā gala punktā taču satikām beidzot Tomu un Reini, visi priecīgi un laimīgi galā, mēs ieradāmies kādas 24 h pēc viņiem, mums vienkārši super neveicās, viņi ar kādam 4 mašinām, mēs paskaitjām kādas 20 mašinas – traki. Par pašu konci, te to nevar uzrakstīt, cik viņš bija lielisks, iesildīja ENVY grupa ATLANTIS, kas iepriecināja ar tādu skaistu post-roku, ka prieks. ENVY mmm droši tagad varu teikt, koncis Nr1, pārspēja manu iepriekšējo Nr1 – Amanda Woodward tālajā ja nemaldos 2005. gadā (kas starp citu arī bija ar lielām stopēšanas problēma, bet toreiz atpakaļ ceļā). Priecēja publika tur, negrūstās, nedzer, un nebļaustās hehe. Pēc konča domājam kur palikt pa nakti, pirms tam izstaigājot vairākus skvotus jautājot par iespējām palikt, visu sagaidījām noraidošu atbildi, bet nu parunāties ar viņiem parunājāmies, un prasījām vai Berlīnē var celt telti, šīe atbildēja, ka labāk nevajadzētu gan, jo pēc 1. maija lielajām demonstrācijām menti esot uzvilkti. Žēl, ka nesanāca ar acīm redzēt šo protestu (fakin ilgā stopēšana), bet nu nekas uz konci paspējām. Telti uzcēlām pašā cassiopeia teritorijā. Smeiklīgi bija tas, ka tā telts bija apzīmēta (es viņu aizņēmos) un es nevarēju iedomāties, ka tur ir uzzīmēts kāškrusts virsū. Tādā vietā tie cilvēkiem ieraugot telti ar kāškrustu... es negribu domāt, kas tur notiktu, aši pārsvītrojām to kāškrustu un devāmies gulēt. Nākamajā dienā nolemjam uz centru nedoties (žēl jau mazliet), bet doties stopēt mājas. Apmēram 20 km ar kājām izejam līdz vietai kur sākt stopēt no Berlīnes. Izvelkam uzrakstu Poland, ne pāris minūtes un žvīk, mēs jau sēžām mašīnā, kas aizvedīs mūs līdz pašai Varšavai. Domājam nu super paveicies, nu super, bet uz baņa kā nu ne neveiksmes nāk virsū atkal, mašīnai beidzies benzīns. Šoferis izkāpj ārā saka, lai mēs uzgaidam, viņš nostepē mašīnu un aizlaiž pakaļ benzīnam, mēs mašīnā paliekam vieni, dīvaini tas, ka nu tur arī palika, portatīvais dators, mobilais telefons, nu visa iedzīve un šitā uzticēties, okei sagaidam atpakaļ viņu un braucam tālāk, benzīntankos viņš mums nopērk padzerties, paēst nu vienkārši super un viņš vēl piedāvā pie viņa palikt pa nakti, to gan mēs neizmantojām, jo domājam, nu tik labi cilvēki taču nemēdz būt, nu nemēdz, sākam jau baidīties, ka viss tas ir iestudēts, benzīns, ēdiens, laipnība utt, bet nekā tāda nebija, bet tomēr pa nakti pie viņa nepalikā, apmēram, 5-6 h brauciens un bijām Varšavā kurā nokavējām 5 minūtes vilcienu un dēl tā mums bija jāpaliek pa nakti Varšavā, kas izrādījās bija super, jo tā pilsēta patiešām ir skaista, ļoti, ļoti. Pastaigājām pa pilsētu, uzzinājām to, ka Varšavā brīvdienās nedzer, bāri veras ciet jau divpadsmitos, dīvaini, pie mums ir tieši otrādi. Gulējām autoostā, kas arī bija piedzīvojums, pilns ar bomžiem un „nazīšiem” , kas aptīra guļošos, kādu stundu varēju pagulēt, vairāk gan ne, jo bija bail. Ik pa laikam piestaigāja policija un prasīja, lai uzrādu biļetes vilciena, ka drīkstu te atrasties un bomžus dzina laukā, bet kā nu ne kā policija prom, tā bomži atpakaļ, smirdēja jau arī pamatīgi tur. Kaut kā izmocījām to nakti un 7.25 mums bija vilciens no Varšavas līdz Suwalki. Biļeti iegādāties arī bija pamatīgas problēmas, jo lielā pilsētā, lielā dz_stacijā tantiņas, kas tirgoja biļetes nezin, nedz angļu, nedz krievu val – paldies divām meitenēm, kas mums ļoti palīdzēja nopirkt biļetes. Varšavā tualetē arī pirmo reizi kaut ko līdzi mazgāšanai veicām – izlietnē pa diviem zlotiem, labāk tā nekā, nekā. Vilciens no Varšavas līdz Suwalki gāja kādas piecas garas stundas. Izgājam gandrīz cauri atkal Suwalki un stopējām, atkal neveicās + vēl bomži, kas blakus stāvēja, kad stopējām (kura mašīna stāsies, blakus mums un vēl bomžiem), bet kaut kā mūs beidzot paņēma līdz pašai Kauņai, kas izrādījās tās dienas kļūda. Bijām Kauņā ap kādiem sešiem un jau priecājāmies, ka varbūt būsim Latvijā jau pirmdien, bet mūs izlaida pie Kauņas apvedceļa, kur mašīnas traucas mežonīgā ātrumā un mums ar kājām būtu jānoiet kādus divdesmit km līdz Klaipēdas pagriezienam, līdz mūs kāds pārītis aizveda līdz šim pagriezienam, auksts bija pamatīgi un ļoti, bet stopējām, mājas vēlme tikt bija milzonīga. No šī pagrieziena mūs paņēma divas sievietes un aizveda līdz Kedaiņi pagriezienam, pie kaut kādiem kapiem (atkal). Vēls, tumšs, super auksts un jau bijām noskatījušies pamestu ēku kuru kā smejoties teicām iesim apskvotot, bet nolēmām pamēģināt veiksmi pāri ielai motelī, vai neļaus pa velti uz grīdas kaut kur pagulēt, ko arī mums atļāva – paldies laipnajam Lietuvietim. No rīta atkal, protams, mūs ilgi neviens neņem, līdz tomēr apstājas lietuvietis, kurš, nemāk nedz angļu, nedz krievu valodu, bet pilnā klapē klausās krievu tuci tuci mūziku (ja ķebja ņeļubju, ti miņa ļubļiš etc.) nesapratām, kā tā, bet nu tas, lai paliek uz viņa sirdsapziņas, aizveda viņš mūs līdz Paņeveži, kur tālak jau ar nākamo mašīnu bijām Bauskā. Komanda „Predatori” kādas 20 – 30 min iebrauca arī Bauskā pirms mums, satikāmies, nopirkām latviešu alu un priecīgi šķīrāmies. Vispār būtu daudz, ko rakstīt, cik Polija ir skaista zeme, cik skaisti cilvēki, cik laipni cilvēki satikti, par Poliju tikai labākie iespaidi. Berlīne – vieta kur es gribu dzīvot. Daudz, daudz notikumi bijuši, kurus ir labāk pastāstīt dzīvē nekā te. Katrā ziņā neko nenožēloju par šo braucienu, kaut gan ceļā uz Berlīni bieži vien bija doma – fak es nekad vairs nestopēšu, nekad, bet tagad tā vairs nedomāju un jākaļ nākamie plāni, kur doties Vasarā, kad būs arī siltāks un iespējams nebūs termiņš, kā šoreiz – KONCIS ENVY, kas bija pagaidām labākais, kas dzirdēts dzīvē. Jauni iespaidi, emocijas – pa pilnam, visu laiku, kad rakstu atceros tik daudz, ko vēl pieminēt, bet visu nu nevar uzrakstīt. Jauku dienu vēlot te vēl bildīt paskatīt ja vēlies hehe, ceru, ka nav baigais palags ar lielām interpunkcijas kļūdām un salasīt ar kaut ko var.
  
  pirmo reizi mēģināšu LJ Cut izmantot, lai nav palags garš, ja neizdosies, tad lūdzu atvainojiet hehe.
  
  Jūtūbā uzgāju ierakstu no tā paša konča uz kuru biju jē skati te un te
  
  
  
  
  
  Panorāmas, lai apskatītu spied te ->
  
  
  ( Panorāmas )
  Tags: Vācija Varšava koncerts Lietuva Polija c
• Mūzika: The Album Leaf - A Short Story
  Garastāvoklis:: happy
• 5komentēt