Dvēseles akvārijs!

„Augstība mums jādodas prom no šejienes, melnais burvis ar karaspēku vairs nav tālu un jūs esat palicis pēdējais, kas var vest karapulku cīņā.”
„Jā tūlīt mans draugs.”
Princis stāvēdams, pie vecas baļķu būdas durvīm atcerējās sava tēva un baltā burvja neseno slepkavību laupītāju uzbrukumā. Viņš atcerējās, kā viņu ievainoja saindēta bulta, no kuras viņam bija jāmirst, bet brīnuma apspīdēts viņš izdzīvoja. Tā ievainots guļot, ceļa malā viņš noskatījās, kā viņa tēvam un baltajam burvim nocērt galvas. To skatu viņš nekad neaizmirsīs.
„Kungs, mums vēl jāpaspēj sagatavoties cīņai. Izlūki ziņo, ka melnais bruņinieks ir savācis divtik lielu karaspēku kā mums.”
„Tu dodies! Tu jau zini, ka mans zirgs ir ātrākais karaļvalstī.”
Princi nomāca ziņkārība, kāpēc viņa labais draugs baltais burvis visu mūžu slēpa, kur viņš dzīvo. Viņš bija dzirdējis, ka viņam esot neglīta un traka meita, bet princis neticēja, ka tas var būt iemesls, lai viņam neatklātu. Viņš satvēra roktura un iegāja baltā burvja mājā. Telpas bija gaišas un mājīgas smaržoja pēc liepziedu tējas un stūrī kūrās kamīns. Bet otrā istabas galā bija kāda sieviete no metusies ceļos pie gultas un izklausījās raudam. Sieviete sadzirdējusi kādu ienākam piecēlās un pagriezās. Ieraugot meiteni princim elpa aizsitās, kā no negaidītas vēja brāzmas. Meitenes sejā bija manāms nemazāks pārsteigums. Viņas skaistums bija neaprakstāms, jo tas bija ne tikai kā vizuāla izpausme, bet tas nāca no dvēseles, kas atstarojās viņas acīs. Pāri viņas vaigam tecēja viena kristālskaidra un gaiša asara. Princis bija apjucis no emocijām, kas viņu pārņēma, jo ko tādu nebija vēl jutis. Viņu pārņēma apjukums, kādēļ viņam tika stāstīts, ka baltā burvja meita ir neglīta un traka! Varbūt, lai viņi nekad nesatiktos, jo klīda pa pilsētu leģenda, ka viņu karaliskā ģimene nav nogalināma, vienīgi mīlestība to spēj vājināt. Bet princis leģendām neticēja. Tad meitene jautāja.
„Vai tu esi princis?”
Viņas balss lika prinča pakrūtei sākt kņudēt.
„Jā esmu”
Tik nepārliecinošā tonī princis runāja pirmo reiz.
„Es nesaprotu, man teica, ka tu esi ļauns un egoistisks cilvēks, bet es tavās acīs redzu.....”
Viņa pasmaidīja un samulsa.
„Man arī par tevi stāstīja sliktas lietas, bet tevī saskatu gaismu spēku un siltumu”
Teica princis, jau nedaudz pārliecinošāk.
Meitene smaidīdama, pienāca tuvāk , kas lika prinča sirds ritmam uzņemt vēl nebijušus ātrumus.
„Tu esi arī drosmīgs, ja ieradies man pakaļ”
Un šie vārdi princim bija kā auksta duša.
„Mums jādodas”
Viņš satvēra meiteni aiz rokas un izskrēja pa durvīm. Bet ārā prinča zirgs vairs nekur nebija redzams. Viņi bija palikuši plaša lauka vidū bez zirga un tālumā jau bija redzams tuvojamies melnā bruņinieka karaspēks. Viņi saprata, ka viņiem vairs nav daudz atlicis dzīvot, jo melnais karaspēks gūstā neņem un aizmukt arī viņi nepaspēs. Princis vēl joprojām turēja meiteni aiz rokas. Viņi paskatījās viens otram un neko neteikdami, saprata un pieņēma likteni. Princis paņēma viņu arī aiz otras rokas un jautāja
„Vai tevi sauc Roze”
„Jā. Un tevi Roberts?”
Princis dziļi ievilka elpu un teica.
„Jā Roberts. Zini Roze, man prieks, ka es savas pēdējās mūža minūtes pavadīšu kopā ar tevi. Es nekad neesmu jutis tādas emocijas pret meiteni, kādas sajutu tevi ieraugot. Vismaz manas pēdējās minūtes būs skaistas, nevis mokās”
Viņa skatījās viņā, kā laimīgākais cilvēks pasaulē, kaut gan apzinājās, ka tūlīt viņi mirs.
„Esmu visu mūžu dzīvojusi ar nepiepildītu sajūtu, bet tagad to, kas trūka redzu savā priekšā”
Melnā burvja karaspēks jau bija šāviena attālumā un pēkšņi tas apstājas. Viņi zināja, ka tuvojas baltā burvja mājai un viņa spēki arī tika cienīti, tādēļ uz māju un uz Robertu ar meiteni viņi raidīja šāvienu sēriju ar degošām bultām. Roberts apķēra meiteni un neskatoties apkārt un nedomājot par nāvi. Bultas tuvojās, bet pēkšņi gaisā pārvērtās par sarkanām rozēm. Un pār māju un Robertu ar meiteni nolija rožu lietus. Roberts paskatījās Rozei acīs un ar roku sāka glāstīt viņas seju. Bet melnā armija raidīja vēl vienu šāviņu kārtu un atkal par viņiem nolija rožu lietus. Melnā armija strauji tuvojās. Melnā burvja lielākais spēks bija, ka viņš izsūca citu cilvēku dzīvības un pārņēma viņu spēku. Armija bija ielenkusi Robertu ar Rozi, kas stāvēja uz sarkana rožu paklāja un skūpstījās apkārtējo pasauli ignorējot. Melnais bruņinieks deva pavēli nodurt viņus ar šķēpiem un tajā brīdī Rozei noslīdēja apmetnis un viņa palika kaila Roberta apskāvienos. Viņai uz muguras bija zīmēta tāda rozīte, kā tās, kas visapkārt klāja zemi. Lai kā zaldāti centās pietuvoties abiem, viņus nelaida tuvāk kāds neredzams spēks. Tad melnais bruņinieks zaudēja pacietību un teica.
„Melnā maģija vienmēr ir stiprāka un mani jūs neapturēsiet!”
Viņš piegāja klāt abiem ar savu lielo augumu nomācot gaismu ko izstaroja Rozes augums un pieskārās abiem pie pleca. Pēkšņs gaismas uzplaiksnījums un apkārt neviens neko neredzēja, bet kad tas apdzisa Roze un Roberts gulēja zemē uz rožu paklāja un viens otra apskāvienos. Viņi bija miruši un armija gavilēja, bet melnais burvis stāvēja galvu nodūris un kad viņš pavilka savu apmetņa kapuci nost armija apklusa, jo viņa acis vairs nebija melnas un mati bija palikuši balti kā Rozei, bet pār vaigu tecēja viena kristālskaidra un gaiša asara.