to vēl var saprast.
bet kāpēc trolejbusā man blakus iezvēlās kkāds tēviņš, kas visu laiku smagi elsoja, gorījās un vēl sāka ar roku pieskarties logam? (piebilde: pie loga sēdēju ES, viņš man blakus)
un izkāpjot sazvārojās, gandrīz iebāžot savu pakaļu man sejā.
fui.
fui fui.
un ar to vēl nav gana. atveru durvis, lai ieietu veikalā, kad pa tām nesas ārā maisiņiem apkāries pusmūža vīrišķis ar tādu pārliecību, ka durvis atvēru VIŅAM. ne jau nu sev. un aiz viņa pa taisno nesas šamā bāba.
es, protams, mēdzu pieturēt durvis, lai pa tām iztuntuļo kāds kulītēm apkrāvies bābulītis, bet ne jau ŠITĀDI.
