Neganta Mātīte ([info]ai) wrote 28. Decembris 2004, 12:01
šonakt es nomiru. kā pa īstam.
šausmas. šausmas. par spīti svaigi dāvātajam sapņu ķērājam virs gultas, šonakt redzēju drausmīgāko sapni savā mūžā.



kopā ar ģirtu esam kaut kādā istabā un ākstamies un smejamies. piepeši palūkojos pa logu un redzu, kā ēkai, kurā esmu, drāžas virsū pasažieru lidmašīna.
redzu tās milzīgo priekšgalu un spēju vienīgi domāt: "nevar būt, ka tā ietrieksies šajā ēkā".

tad redzu, ka tā tiešām tur ietriecas.
domāju: "nevar būt, ka sabruks visa ēka, arī tā daļa, kurā atrodos es".

jūtu, ka viss gāžas un ielūst grīda. mēs ar ģirtu apķērušies krītam. nezkāpēc abi vemjam.

es visu laiku domāju: "tas ir viss. es mirstu. mana dzīve beidzas. es redzēšu, kas notiek pēc nāves".

un es ieslīdu melnā bezgalīgā- nomirstu.
tai brīdī pamostos. dzīva. blakus ģirtam, kurš arī ir dzīvs. dīvaini- es gulēju uz muguras, bet parasti es guļu tikai uz sāniem.



un tagad man visu rītu jādomā, kā jutās amerikāņi savos dvīņu torņos. pie tam, kā aizrādīja vin, viņiem nebija blakus mīļotā savā nāves brīdī.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..