es māku:
izdomāt, ka trešdienas nakts kā reizi būtu pati piemērotākā, lai visu nakti lēkātu apkārt, dzerot džinu un viskiju (ne jau kopā, bet pēc kārtas),
tad pagulēt divas stundiņas,
8os ar varu izstumt vārgo ķermenīti no gultas (savu),
pusstundas laikā sapost sevi, lai laicīgi izietu mājas,
kaut kā dot pavēli kājām aiznest šo savārgušo nešļavu līdz darbam,
kur īsā laikā ar domu spēku panākt,
lai visa biroja augstākā vara aizdodas kaut kur ārpasaulē un netraucē man sapņaini staipīties, neko lāgā nedarīt un skaitīt minūtes, cik atlikušas līdz mājās došanās brīdim, tas ir, pulksten 18iem.

p.s. es vakar nepiedzēros,
p.p.s. man šorīt nav paģiru,
p.p.p.s. vienkārši ir grūti, jo nav gulēts.

lūk, to es arī kāroju jums šodien pavēstīt.

vēl varu piebilst, ka somu meitenes, ko houstojam (tas ir, izguldinam dzīvoklī pāris naktis), izrādās, nebij pāris, jo vakar viena no viņām kaislīgi bučojās ar zināmu latvju zelli,
un vācu puika, ko arī houstojam, ir neiedomājami glīts un šodien ies pie manas frizieres.

"nesēro, es tevi ņemšu līdz, jo tu esi mans mājāzis un, kad cilvēks ir pieradis, ka mājās ir mājāzis, tad bez mājāža vairs nevar."
(c)es

tas ir, kad mēs ar sauli pārvāksimies uz drīz ekspluatācijā nododamo "Rīdzenes Rezidenci", es ņemšu līdz lauru.