vot tagad es jūtos tā - atradīšu kādu nomaļāku stūrīti darba telpās, ielīdīšu tur, ieritināšos un klusītēm nosprāgšu.

vispār šodien esmu tāda drusku padebīla.
brīžiem sajūtos ļoti draiska, gribas mētāt jokus un tirināties,
brīžiem gribas dabūt pusķieģeli uz galvas (manas).

tā kā šobrīd spēkā stājies draiskais mirklis, tad gribu jums ieteikt vissuperīgāko veidu, kā čatot skypā - runāt ar kādu, kas ir onlainā, bet neatbild (jo laura drošvien atrubījusies dziļā mērkaķa miegā) un runāt vairākas stundas. tad var sarunāt tādu ūberkūlo palagu! ahujeķ, ku kruta.

vēl pļāpājot virtuāli ar dāvi nori, ir dzimusi ideja - doties riteņbraucienā un visam iesaistītajam baram šņaukt amfetamīnu, līdz ar to močīt trīs dienas pēc kārtas bez tādiem traucējošie faktoriem kā gulēšana un ēšana. tikai laiku paņem, bļin.


ai, nu es jau teicu, ka šodien esmu padebīla. tas ir točna. nu, ka padebīla.