pamodos gandrīz laicīgi, aizgulējusies tikai par pusstundu, kas priekš manis ir normas robežās.
izmazgāju matus, pat izfēnoju, salīdzinoši ātri atradu, ko vilkt mugurā.
paēdu brokastis, izdzēru kafiju, gatava doties uz darbu.

tad kādu savdabīgu, sev vien zināmu iemeslu dēļ ņēmu un iegāzos atpakaļ saklātajā gultā un nogulēju tur pusstundu, klausīdamās radio.
nospriedu, ka nupatās jādodas ceļā un, lai sapurinātos, vēl kādu pusstundu turpat gultā palasīju 'trīs vīrus laivā'.
sapratusi, ka nu jau nepiedodami kavējos, devos uz virtuvi, apsēdos krēslā un kādas desmit minūtes vēros sienā.
slinki mēģināju sazvanīt priekšnieci, lai pastāstītu, ka kavējos.
viņa necēla.
tas šķita pietiekams iemesls, lai, līksmi ķiķinot, vēl pusstundu palasītu 'trīs vīrus', kā arī pusstundu nosnaustos, pusnemaņā klausoties radio.
tad priekšniece piezvanīja pati un mēs abas nolēmām, ka šajā pirmssvētku dienā vispār ir muļķīgi doties uz darbu.
tam par godu es atkorķēju šampanieša pudeli un pierunāju sanitu īsti bohēmiskā garā ieraut kādu glāzīti pirms šodienas darāmajām lietām (kuru, jāatzīmē, man nemaz nav).


tā, lūk, es iešļūcu nākamajā gadā, kuru sev solu kā darbīgu un spara pilnu, bet aizdomas tomēr pastāv, ka tādi rīti kā šie manā mūžā turpinās uzrasties arvien no jauna, jāpiebilst gan, ka lielākoties vismaz bez šampanieša.