es, protams, saprotu, ka ir jautri ap 6iem no rīta stāvēt uz dīvāna kopā ar draugiem un baurot pilnīgi šķībos toņos latviešu dziesmas,
tomēr-
ja otrā rītā ir jāsēž darbā un jāraksta nenormāli daudz birokrātiskas huiņas, kamēr tieši pie durvīm bļaurē mazu bērnu tonna,
tad tiešām var sajukt prātā!
un tie mazie dergļi vēl mēdz iesteberēt iekšā pie mana galda un lepnās māmiņas uzskata, ka re ku kruta, re, kā viņas mazais brīnums klumburē apkārt un - nudien - mans pienākums būtu viņiem uz-smai-dīt.

man jau zobi mizojas no šitā murga un gribas paaicināt kādu pedofilu baru paizklaidēties vai vismaz pašai pavicināties ar slotaskātu.