lai manu bakalauru raksta kaut vai sikspārņi, es rīt metīšos uz 2iem riteņiem un 2as dienas ripināšos apkārt aptrakušā svētlaimē kopā ar drauģeļiem.
es tikai nesaprotu, kālab manas saulesbrilles izvēlējās tieši šo brīdi, lai paceltu cepuri, pieklājīgi atvadītos, izkāptu no somas un līksmi aizdotos nezināmās tālēs.
it kā man viņas nevajadzētu, ne, kad saule spīd tā, ka mati kūst.

un tagad, gulējusi 4,5h, saņemos un joņoju uz centru, lai pie kafijas tases cēli apspriestu manas nākamās haltūras iespējas.

iegāju šodien tirgū augsti paceltu galvu un rokas braši vicinot, galvenais justies kā uzvarētājai, tad 10 minūtēs ij kedas ar neplīstošo dzelteno zoli atradīsies, ij jaunas saulesbrilles par piecīti. a saulesbrilles tagad man tādas milzīgas, milzīgas, nu ņirdzīgas ne pa jokam. kaut arī joprojām sēroju pēc aizgājušajām, tām, kas nekādi tirgus frīki, bet no stoķīša pa lielām naudiņām. kā ieraugu kādā bildē, tā asariņa nobirst.