Neganta Mātīte
09 Maijs 2006 @ 14:10
 
vakar ilgi nevarēju aizmigt- modos no savas klepošanas. bet bija vērts cīnīties par miegu, jo, kad beidzot to ieguvu, balvā man tika nepārspējams sapnis.

...eju ar kkādiem draugiem- mārci, kristapu un kko vēl- kaut kur, kad mani negaidīti sagrābj ārsti, aizstīvē uz slimnīcu un saka, ka man ir augonis un, iespējams, man jāmirst. mutē iešļircina zāles.
ārste man iedod pudeli ar šņabi, tādu sārtu, lai dzeru pirms operācijas - tad nesāpēšot.
dzeru to šņabi, bet jūtos piečakarēta - it kā negaršo pēc šņabja, bet varbūt nejūtu garšu mutē iešļircināto zāļu dēļ, kuru dēļ arī nevaru īsti skaidri parunāt.
par spīti verbālajai disfunkcijai uzmeklēju draugus, lai palūgtu kādu pieskatīt manu velo, kas kkur mētājas brīvā dabā no brīža, kad mani savāca ārsti. edgars dudko saka, ka paņemšot pie sevis.
tad eju mājās, lepnā 2stāvīgā kūtī, šņūnī vai kkādā apdzīvotā lauku fermā.
katrā ziņā miteklis īpatnējs.
tur uzrodas mani draugi un saka, ka šovakar taču ballīte un, kaut iespējams, ka miršu, ballīti taču nevar atcelt.
es visa no galvas līdz kājām klāta ar brūcēm, kas radušās operācijas rezultātā, piekrītu, ka ballīti nevar atcelt un dodos pirms tās mazliet atlaisties gultā.
tad pamostos (sapnī, ne pa īsto) un saprotu, ka esmu nogulējusi ballīti. palikušie draugi, laikam sanita, man to pārmet, bet es nožēlas pilna mēģinu attaisnoties, ka tas operācijā iedoto zāļu (hmm, tā šņabja??) dēļ...

piedodiet, ka tik gari, bet sapnis sajūsminošs.
 
 
Jūtos:: augoņa, cerams, nav
Dzirdu:: Le Tigre