kad uzzināju, ka daļa manas vājprātīgās ģimenes ir ieplānojusi doties pirkt mazajam brālītim lampu, sajūsmā pieteicos doties līdz.
iemesls ir vienkāršs - nekas nav iepriecinošāks, kā klīst pa kādu lielveikalu kopā ar mammu, patēvu un Kārlīti, mežonīgi ņemoties un visur sējot paniku.

sākums kā parasti mierīgs. visi izkāpj no mašīnas, dodas iekšā veikalā, prāto, kur atrodas vēlamā produkta niša.
iespējams, mērķa lieta tiek nopirkta mierīgi, iespējams, ka nē.
šodien, piemēram, bija 'nē' variants, jo mamma izdomāja, ka jāiegādājas rezerves spuldzīte kopā ar lampu.
ne tai lampai, bet ja nu kāda mājās esošā piepeši izkūp.
pārdevējs dod 40 vatu spuldzīti. es iebilstu, ka tas tikai aklam kurmim der, lai acis nesabojātu, ka vajag vismaz 60 vatus.
aldis (patēvs) kļūst īgns un purpina priekš kam vispār tā spuldzīte vajadzīga.
mamma apjūk un nesaprot ņemt to spuldzi vai neņemt un ja ņemt, tad kuru.
kārlis tikmēr pa kluso mēģina aiztīties no 'gaismas pasaules' rotaļlietu pasaules meklējumos.


spuldzi iegādājām (60 vatu), bet tālākā pastaiga pa lielveikalu vienmēr risinās apmēram tāpat.
atkarībā no noskaņojuma vai nu ziedoju savu artavu vispārējās panikas veiksmīgai radīšanai vai arī klusi ķiķinu.
nu ko, vismaz pārdevējiem jautri.