rīta nomāktību nomainīja nemotivēta iekšēja un ārēja jautrība.
iepriecināju pati sevi, saprotot, ka uz vajadzīgo ceļamērķi devos kā tāda vājprātīga vāvere:
sākumā paniski diedzot diezgan lielā ātrumā, tad apstājoties, lai padomātu, vai eju pa pareizo ielu, atkal steidzīga spriņģošana, tad apjauta, ka nav kur skriet un pāriešana uz lēnāku soli, pa ceļam negaidīti apstājoties, lai palūkotu, kādu ielu šķērsoju, un pāris reizies strauji mainot virzienus, piepeši metoties uz kādu pusi, mainot taisnā virziena trajektoriju.

un tad jau es biju nonākusi pie ēstuves 'kulmans un sliede', kas pieder firmai 'krītiņš un kaļķītis'.
šo visnotaļ oriģinālo iestādi piesmēju saviem dzidrajiem un samērā maniakālajiem smiekliem, klausoties sanitā, kura stāsta par manu ārkārtīgi savādo uzvedību, vakar pusnaktī pārvelkoties mājās.
īpaši man patika tā daļa, kur sanita mani noliek gulēt, aiztaisa durvis, aiziet uz savu istabu un pēc mirklīša dzird, kā es dodos uz virtuvi un sāku tur kko vārīt.
viņa teica: 'es brīnījos, ko tu tur dari, bet tad padomāju, ka laikam nav mana darīšana.'