vakar inokentija koncertā kārtējo reizi pārliecinājos, ka manī mīt vāji slēpta agresija.
ar prieku dauzīju ar savu aso elkoni visus tos, kas uzdrošinājās provēt lēkt man virsū, pārlieku aizrāvušies ar mārpla muzikālajām skaņām.
kādu pārīti iekaustīju no visas sirds un pēc tam izlikos, ka tā nebiju es.
gribu vēl pakauties.

vispār mani fascinē uzraksti Depo tualetēs.
ļoti biedējošs ir tas, ka vidējā atejā karājas tieši acu priekšā 'atslābsti. arvīds visu redz'. tas liek domāt par arvīdu babri, pārkārušos pār starpsienu un lūrot uz mani no augšas.
kad sadusmojos, varu piekrist 'dirsā! dirsā visus!'
kaitina 'sāc mīlēt' un atbilde 'nav jau tik viegli', bet sajūsmina piebilde 'paldies, šodien mēģināšu', jo vienmēr izlasu 'paldies, šodien nečurāšu', kas principā būtu ļoti dīvaina un samērā grūta apņemšanās.


tādas, lūk, man domiņas.