nepietiek ar to, ka jauno gadu sagaidu neiespējami pretīgi, uzreiz pēc tam saslimstu ar kkādu populāru vīrusu (klepus, iesnas, acis sāp).
laikam pat neesmu pelnījusi savu oriģinālu slimību, bet pamanos iedzīvoties tajā, ar kuru jau sirgst čupiņa draugu un radu.

vismaz tas ir iemesls provēt noignorēt faktu, ka parīt priekšā šaušalīgs seminārs, no kura atkarīga gala atzīme apziņas filosofijas kursā un līdz ar to jāizlasa pāris pretīga apjoma un satura tekstu.

divās dienās nonācu pie secinājuma, ka ārstēšanās ar medu, zāļu tēju un kājām siltumā nekam neder. vienīgais panākums- sāk riebties zāļu tēja, jo sāku jau pārvērsties vīgriežu - asinszāles - salvijas u.c. kātu buntītē.

tālab eju uz virtuvi ieraut vēl pārīti paracetamola tabletīšu, iepūst rīklē pūšamo un gaidu mājās sanitu, kas atgriezīsies ar dažiem vērtīgiem ieguvumiem no aptiekas.

laikam esmu kārtīgs mūsdienu cilvēks, kura organisms pieprasa ķīmiju, ķīmiju un kaudzēm ķīmiju (jo ķīmiskāk, jo labāk), nevis dabīgas vielas no mežiņa kaut kur lauku dziļumā.