inokentijs iekš DEPO divas nedēļas pēc kārtas, svētlaime un cigarešu dūmi drēbēs, ādā un vistrakotāk matos

bet tajā darba ballītē, kur bija sporta spēles un deva dvieļus ar darba logo (balti, mīksti, dažādos lielumos, trīs, mm mmmm), vistrakākais bija kāpt tumsā pa virves kāpnēm augstu augstu, sapīties striķos augšā, iesprūdināt savu roku starp 2iem striķiem karājoties kaut kādā priedes galotnē, nezinkā par spīti sāpēm roku izraut, nokāpt lejā un tad gauži raudāt ilgi un ar neraudāšanas pauzēm

darba taksis ved pusnaktī mājās un vadītājs saka: "ja pūš, pasakiet". es saku: "šiten pūš". vadītājs atbild: "jā" un neliekas ne zinis vairs. tā nu es pārsalu. vasarā.
šausmas!

un vispār - lai brauc ellē visi tie, uz kuriem man ir dusmas! lai arī dusmām nav iemesla. lai brauc ellē! ja?

cilpoju mājās ap 22.30 no darba savos krāsainajos brunčos, kam piemīt kuplinošu efektu sniedzoši apakšsvārki, kad tikko pilsētas apstādījumos pačurājuši grimbji man uzdeva sakrālu jautājumu: "nahuj takaja jubka?"
lai kā man gribējās pieklājīgi atjautāt: "nahuj takaja morda?", noturēju savu mēli aiz zobiem.

galu galā augstāk minētie zobi var vēl kādreiz noderēt, lai atkal paslēptu augstāk minēto mēli.