Neganta Mātīte
20 Septembris 2004 @ 17:39
dzīve ir brīnišķīga!, nē tā - ar garstulmpapēžzābakiem ejot, mainās gaita  
sirreāla diena.

viss sākās ar to, ka ejot Ziepniekalnā uz 19to, man uzrūca vārna. goda vārds, es gāju šai garām un viņa piepeši manā virzienā ļaunīgi norūcās.

tad atkal nobastoju kārtējo rubenes lekciju, bet ar attaisnojumu - bij jāaizved mans asiņojošais augonis pie ārsta.

poliklīnikā visi bija nesakarīgi.
mamma, uzzinājusi to, izdomāja, ka vedīs mani uz ARSU. pie ķirurga griezt.
(jauki, kad mamma ved pie daktera.)

ķirurgs bija ārkārtīgi mīlīgs, ja tā padomā, tādā varētu pat iemīlēties. varbūt tomēr ne, bet tāds mierīgs, iedrošinošs, mazliet cinisks vīrietis ar ūsām.
dr. Dūmiņš.

pēc tam izrunājos ar mammu, tā kārtīgi no sirds. izrādās, ka mammas prot nomierināt - ne tikai es, visa pārējā sieviešu dzimte arī esot paranoiskas idiotes ar tieksmi iztēloties to, kā nav.
tas nāk no pārāk lielas domāšanas, man tā šķiet.

kad apnika uz ielas tālumā nemitīgi ieraudzīt pazīstamus cilvēkus, izdomāju kārtējam aizskriet pakaļ.
precīzāk - kārtējai.
arī ar viņu izrunājos no sirds. uz ielas stūra.
viņa man parādīja savus kailfoto. es arī gribu kailfoto.
un man patīk kā viņa kaismīgi stāsta, ka sieviete ir varena un vīrietis ir tas, kam jāuztraucas, jābaiļojas un jāskrien pakaļ.
sajutos stipra. kā nekā, sieviete taču esmu!

tad vēl satikts bariņš draudzeņu, kas izrauj ārā no trolejbusa un liek iet pretī vēl vienai draudzenei; divreiz dzirdēta dziesma "macarena", vienreiz oriģinālizpildījumā, otreiz rock versijā ar vārdiem "ē, marihuana!"

kaut kā tā.