un manā zupā bija arī olīva.
kaut arī es to tur likusi nebiju.

tikko aiz gara laika adoptēju zilu pīli, kuru nosaucu par Vārnu. viņai galva iet uz riņķi un viņa pēkšķ.
otrais fakts pīlei ir piedienīgāks nekā pirmais, kaut gan, zilai pīlei varbūt arī pohuj.

ak kungs, TAS ir jācitē:

"Šis puisis, lai arī kas viņš būtu, bija galīgs preteklis. Viņš bija lielākais un drausmīgākais preteklis pasaulē. Viņš bija pretekļu pasaules sākums un gals; viņš bija pretekļu pirmsākums, pretekļu valdnieks un visu pretekļu preteklis. Bija vien godīgi jāatzīst, ka šis puisis ir visas pasaules preteklību avots."

/Liza Džūela "trīsdesmit... nieki!"/

p.s. tā nav padomu grāmata trīsdesmitgadniekiem. tā ir jauka, viegla, smieklīga grāmatiņa, ko šodien iepirku nocenoto grāmatu galdā un varu palasīt sekundes simtdaļu pirms jāķeras klāt pretekļu pretekļiem filosofijas varenajā (pretīgajā tomēr nē) pasaulē.

atsūtiet man, bļin, kādu vīrieti, kas salabotu siltā ūdens atgriežamo kloķi vannas istabā un šai pašā vannas istabā atdambētu vannu!

ja ne, iešu bučot vardi.
cerībā, ka tā pārvērtīsies par santehniķi.

jo īstais, no namu pārvaldes, pie mums nez kāpēc vairs nenāk.