dzīvo vīratēvs.
viņš ir sajucis prātā - pa īstam, nevis "ak, es esmu tik traks un neparasts" variants. nu, klīniska kaite, īsāk sakot.
viņa jucība izpaužas tādājādi, ka viņam ir tieksme pamatīgi piedzerties un tad doties ielās, vienalga kā, par katru cenu.
ja sieva noslēpj āra drēbes, viņš uzrauj mugurā sievas zābakus un kažociņu, bet vienalga dodās.
ārā viņš iet pie bomžiem. un bomžus ved arī mājās.

vispār jau viņš visu laiku guļ. dārzenis. gandrīz neēd. bet reizēm, kad radinieki lāga nepieskata, pamanās izlavīties ārā. vienalga kādās drēbēs. ka tik uz ielas.
pie bomžiem.


tas man uzdzina tādu noskaņu, ka sagribējās uzrakstīt grāmatu, kurā figurētu šī večuka vājprāts.

tu cilvēks atver logu, lai ielaistu istabā svaigu gaisu, bet ko tu sajūti? zupu!!