ā, vēl man tāds stāsts, kas jums noteikti jāuzzin.

tātad, tajā dienā gāju ar drebošu sirdi un kāju uz univesitāti, lai uzzinātu, vai esmu filosofijas maģistros budžetā vai tomēr ne.
skaidrs man bija tas - ja budžets ir, tad stabili jāturpina mācīties. ja budžets nav, tad jau var domāt.
īsti nezināju, kas tāds prioritārāks.

izlidojusi pa fakultātes durvīm milzu smaidu lūpās un atsperīgu soli kājās, sapratu, ka ne - nu negribēju es tos maģistrus mocīt, ne-gri-bē-ju!!
kādu citu iemeslu dēļ gan tā sapriecājos, uzzinot, ka esmu otrā aiz svītras, netikusi budžetā ar savu hujenno 5inieku bakalaurā.


tagad vēl maija kūle sēž tv un kko murmulē, liekot man atcerētos 1. kursa sākumu, kad šī pati kūle, mums, kādiem 45 idiņiem, pārliecinoši klāstīja, ka ar bakalauru nepietiks un jājāj uz maģistriem tālāk. no tiem 45iem to pašu bakalauru gan pieveica kādi nieka padsmit.

enīvei, tagad laiskošos gadu. 1. septembris pēc 16 gadiem beidzot nāks tukšs un nenozīmīgs.
(urrā!)