kālab vispār mēdzu pietriekties, tā pamatīgi, līdz stāvoklim, kad vairs nesaprotu, ko īsti daru, ja pēc tam vismaz nedēļu mocos pašpārmetumos un šausmās, atminoties arvien pretīgākas ainas ar savām izdarībām krietnā reibumā, kad vairs veselais saprāts mani nevada, bet vada alkohola neprāts.
nē!
es vairs nē!
es tikai bišķiņ. kādreiz. ar mēru.

bet uz jelgavu mašīnu nostopējām momentā, mūs ar vinetu aizveda divi brīnišķi vīri, kas klausījās jēdzīgu mūziku, kas nostopētajos auto ir retums, kas mētāja jokus un aizveda līdz pašai stacijai.
un no jelgavas uz nākotni pa tumsu kuļoties, mūs izglāba laipns autobusa šoferis un pēc tam Dons. Tas pats varenais maigais dziedātājvīrs Dons, kurš nesaprata, kas notiek Nākotnē, un interesējās, kādi festivāli vispār notiks.
ar visu savu kārpu uz ģīmja. Dons tagad mīļš, kaut viņa mūzika - nekad.


un tas franču vīrs, kas peldbaseinā uz rīta pusi mani, pietriekušos bez saprāta, savāca sev, šodien zvanīja, bet nē, es neiešu ar viņu satikties.
man, galu galā, bakalaura darbs jāraksta.