kaut kā ahujenna jokaini iesācies jauns gads.
no vienas puses varētu teikt, pat debīli, jo sēžu mājās nosodīta ar slimību, nemitīgā drudzī, te karsti, te auksti.
no otras puses, tomēr vērtīgi, jo tagad nav nekā cita, ko darīt, kā savā nodabā rušināties un apdomāt sevi. ko es gribu, ko man vajag. ko es jā un ko nē.
pilnīgi vai prasās plānu kaut kādu nejēdzīgu sastādīt, bet beigu beigās jau es vienalga to izsviestu ārā, jo plānu sev veidot būtu totāli tizli un īstenībā es pat nesaprotu, kā tas būtu iespējams.
(pieņemu, ka šo to šobrīd rosina drudža murgi.)