Cik tā pasaule maza, maza...

Es tagad klausos vecos diskus, kuri man atgādina dažādus dzīves posmus. Tā jau ir, ka mirkļi sabojā mūziku, jo pēc tam tās atmiņas, atmiņas, atmiņas un dažas dziesmas tādēļ pat negribas vairs nekad klausīties. Tā nu es tikko uzgāju vienu dziesmu, kas man atgādināja trako 2007.gadu. Nē, dziesma ir ļoti jautra, tā neatgādina par sāpēm, ko toreiz pārdzīvoju, bet tieši pretēji - par laiku, kad es nemitīgi ballējos, biju tikko atguvusi savas draudzenes un mēs to vien darījām, kā dzīvojāmies pa zaļumballēm un darījām visādas labas/sliktas lietiņas. Jā, tas bija traks laiks gan labā, gan sliktā nozīmē. Tagad es, protams, šo dziesmu klausīšos visu vakaru un dzīvošu 2007.gadā, atceroties savus dredu un baso kāju laikus.

Vajadzētu mācīties. Bet gribas lasīt grāmatu. Bet sirdsapziņa neļauj, jo parādu kaudze gaužām liela, šobrīd būtu tikai jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās! Bet roka joprojām stiepjas pēc grāmatas... Nospriedu - ehh, vienu jau var! Tikpat labi es varētu šovakar kaut kur ballēties un dzert šņabi, tad arī es nemācītos, tāpēc sēdēšu gultā un lasīšu grāmatu!

Mīlestības depresija :/

Man nav savas dzīves. Ir tikai akadēmiskā.
Emocionālā spriedze ir ļoti liela, fiziskā ne tik ļoti.